Foto: ekrānuzņēmums
Valentīnai bija nedaudz pāri piecdesmit, kad viņas meita apprecējās ar ārzemnieku un aizbrauca dzīvot uz ārzemēm
Valentīnas vīrs bija kategoriski pret šo laulību, bet sieva un meita viņu pierunāja. Saka, tur pavisam cita dzīve, daudz iespēju, bērniem – perspektīvas. Un Jānis samierinājās. Meitai atvadoties viņš teica tikai:
– Atceries, no kurienes esi nākusi. Dzimto valodu neaizmirsti un bērniem to nodod. Ceru, vēl tiksimies…
Vairāk nekā desmit gadus vecāki ar Iritu sazinājās tikai pa telefonu un apmainījās īsziņām. Šajā laikā viņa nevienu reizi neatbrauca mājās. Viņa sacīja, ka tam nav jēgas, ka iztērēt milzum daudz naudas tikai tāpēc, lai tiktos – nav prātīgi, jo viņi ar vīru pelna ar lielām grūtībām.
Kad viņiem piedzima bērni – vispirms viens, pēc pāris gadiem otrs –, runas par atgriešanos dzimtenē vispār izbeidzās. Vienīgais, kas Valentīnai deva spēku visus šos desmit gadus, bija meitas solījums. Viņa kādreiz bija teikusi:
– Pacietieties, mamm, kad nostāsimies uz kājām, paņemsim jūs pie sevis. Uz visiem laikiem. Dzīvosiet kā cilvēki… Un Valentīna gaidīja. Jānis nespēja skatīties uz visu šo. Un beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis. Irita paziņoja, ka vecāki var pārcelties pie viņiem. Saka, istabas jau sagatavotas.
Foto: Pixabay
Jānis negribēja braukt, nevelk viņam kaut kā. Bet Valentīna atdzīvojās:
– Brauksim, Jāni, – viņa pierunāja vīru, – tur taču mūsu vienīgā meitiņa, mazbērni, kurus esam redzējuši tikai fotogrāfijās. Tik ļoti gribas visus apkampt, samīļot. Cik ilgi mazbērni vēl būs mazi? Tu taču zini cik ātri aug bērni un ka izskatās viņu uz Latviju it nemaz netaisās. Varam nepaspēt… Un Jānis atkal piekrita.
Mazliet paburkšķēja, kad Valentīna pārdeva dzīvokli, bet tad tikai pamāja ar roku: lai sieva dara, kā grib. Ja kas – tā būs bijusi viņas izvēle. Saņēmuši naudu par dzīvokli, laulātie devās pie meitas. Bija satraukti, protams. Bet arī priecīgi: beidzot būs kopā! Un noteikti būs laimīgi! To viņi bija pelnījuši. Taču kaut kas aizgāja greizi. Un jau no pirmās dienas.
Foto: Pixabay
Lasi vēl: Auzu pārslas tomātu un gurķu barošanai – bet tikai pirmajās 2 nedēļās pēc iesakņošanās
Irita ar vīru sagaidīja vecākus, aizveda uz savu māju, piedāvāja iekārtoties – un paši aizbrauca. Saka, darbs… Mazbērni ar ziņkāri skatījās uz viesiem, bet turējās pa gabalu. Siltu apskāvienu nebija. Drīz atklājās, ka bērni gandrīz nemaz nerunā latviski. Bet Valentīna un Jānis – ne vārda angliski: skolā pirms simts gadiem mācījušies vācu valodu.
Tā nu viņi sapratās ar žestiem… Arī vakarā siltu maltīti un sirsnīgu sarunu pēc tik ilga šķirtības laika nesanāca. Iritas vīrs apēda nedaudz un aizgāja pie sevis. Saka, noguris. Arī mazbērni agri aizgāja gulēt. Irita paskaidroja, ka nākamajā dienā viņiem skolā ļoti aizņemta diena.
Vecāki domāja, ka vismaz Irita pasēdēs ar viņiem, pastāstīs, kā dzīvo, bet meita pēc pusstundas smalki lika saprast, ka arī viņa vēlas atpūsties. Tiesa, šķiet, atcerējusies sen aizmirstas tradīcijas, pateica to pieklājīgā formā:
– Tētiņ, māmiņ, jūs taču no ceļa. Jums arī vajag atpūsties. Vēl būs laiks parunāties no sirds… Laika tā arī nebija. Irita ar vīru bija nemitīgi aizņemti, mazbērni dzīvoja savu dzīvi. Sazināties ar vecvecākiem viņi nealka – un arī nemācēja. Vārdu sakot, dienu no dienas tuvinieki dzīvoja kā kaimiņi. Sākumā Valentīna mēģināja palīdzēt ar saimniecību, bet meita viņu apstādināja:
– Mamm, tu esi jau gana strādājusi! Mums reizi nedēļā nāk sieviete – viņa visu izdara. Jūs ar tēti atpūtieties.
– Tad vismaz bērnus no skolas paņemsim, – ierosināja Valentīna, – varbūt sadraudzēsimies. Viņi uz mums skatās kā uz svešiniekiem.
– Nē, mamm, tas nav nepieciešams. Viņus paņem auklīte – tā ir viņas darba daļa.
– Tad atlaidiet viņu, – sašutusi iesaucās Valentīna, – kāpēc maksāt, ja mēs paši varam?
– Nē, mamm, šeit tā nedara. Viņa pelna naudu, viņa uz to paļaujas.
– Ak, Irita, nesaprotu es tās jūsu sarežģītības, – teica Valentīna, – viss jums ne kā pie cilvēkiem.
– Pie kādiem cilvēkiem? – smējās Irina, – jūs taču neesat mājās, mamm! Šeit ir citi noteikumi. Pierodiet.
– Mēs jau pierodam, meitiņ, – rūgti pasmaidīja Valentīna, – tikai slikti mums sanāk. Sveši mēs šeit esam. Nav ar ko parunāt. Bet, ja arī būtu – valodu nemākam. Tētim bija taisnība: nevajadzēja braukt…
Foto: ekrānuzņēmums
– Mamm, nu ko tu?! – Irita mēģināja mierināt Valentīnu, – jūs tikai mēnesi kā atbraukuši. Pamazām pieradīsiet. Viss nokārtosies. Redzēsi pati.
– Par vecu mēs jau esam, lai pierastu. Un mājās gribas, – noteica Valentīna, – žēl tikai, ka dzīvokli pārdevām. Tik daudz spēka tajā ieguldīts un līdzekļu.
– Nekas, mīļā, – iejaucās Jānis, – citu nopirksim. Un taisnība – braucam mājās. Esmu noguris no tām ārzemēm. Viss, ko vajadzēja redzēt – redzējām.
– Mamm, tēti, kā tad tā?! – apjuka Irita, – ko jūs esat izdomājuši?! Nevajag jums atpakaļ! Es jūs nelaidīšu!
– Nekas, meitiņ, – Valentīna, saprotot, ka drīz atgriezīsies mājās, pirmo reizi pēdējā laikā ieelpoja ar pilnu krūti, – vēl nedaudz pabūsim. Es tikmēr māsai uzrakstīšu. Kaut kur taču mums būs jāpadzīvo, kad atgriezīsimies…
Mājās viņus sagaidīja kā pašus dārgākos viesus. Klāja galdu, aicināja draugus un paziņas. Visiem bija interese – kāpēc Valentīna un Jānis atgriezušies? Vai tad dzīve ārzemēs nav patikusi? Vai varbūt ar meitu kaut ko nav padalījuši? Visu vakaru vecāki dalījās iespaidos. Stāstīja, kā dzīvo Irita, kādi brīnišķīgi viņiem mazbērni.
Foto: ekrānuzņēmums
– Ja viss tik lieliski, kāpēc atgriezāties? – kāds no radiniekiem jautāja. Valentīna mazliet samulsa, bet Jānis uzreiz atrada, ko teikt:
– Viesos labi, bet mājās – vislabāk!
Pie galda sēdēja ilgi, gandrīz līdz pusnaktij. Gan runāja, gan labi uzkoda. Un pēc tam dziedāja dziesmas. Iemīļotās. Un Valentīnai palika tik silti ap sirdi.
Pēc tam meklēja jaunu dzīvokli, remontēja. Iekārtojās. Viss no jauna. Par laimi, izvēlējās mazāku mitekli, tāpēc līdzekļu pietika. Lielāku arī vairs nevajag, jo neviens jau ciemos pie viņiem vairs nebrauc. Un abiem bija sajūta, it kā viņi sāktu pilnīgi jaunu dzīvi… Bet meita visu šo laiku pat reizi nepiezvanīja…
