Kāda sieviete sociālajā vietnē “Facebook” ir dalījusies ar skumju, bet patiesu stāstu par apstākļiem, kuros dzīvo bērni bērnu namos… Viņa raksta: “Pēdējās dienās, gribot negribot, nākas dzirdēt par zīdaiņu bērnu namu.”
Es šo raidījumu neskatījos – man vienkārši nav tik stipri nervi. Taču atceros kādu augusta vakaru… Mēs devāmies uz turieni pakaļ kādam, kurš mums bija kļuvis ļoti mīļš. Bija karsts, saulains vasaras vakars – visi pēc darba sakāpām mašīnā, un tā sākās mūsu ceļojums… nezināmajā. Bijām nedaudz satraukušies…
Bet mēs bijām pārliecināti, ka darām pareizi. Iebraucām kādā pagalmā, atradām īsto māju un devāmies iekšā. Es neizplūdīšu detaļās par to, ko tajā vakarā piedzīvojām un kā tas mūs mainīja…
Taču pirmais, ko sajutu, ieejot iekšā, bija stindzinošs aukstums un biedējošs klusums… Mēs bijām zīdaiņu bērnu namā… Taču neviena bērna balss, ne raudas neskanēja. Visapkārt valdīja neierasts klusums.
Mūs sagaidīja darbiniece – nogurusi, noslēgta, bez vārdiem. No viņas nesagaidījām ne smaidu, ne siltu skatienu… Es nekad nesteidzos nosodīt nevienu, pirms nezinu viņa stāstu.
Tāpēc viņas attieksmi norakstīju uz nogurdinošu un smagu darba dienu. Viņai vissvarīgākais šķita, lai visi dokumenti būtu parakstīti, bet uz maniem jautājumiem, kas man šķita būtiski, atbildes gandrīz nesekoja… Pretī saņēmu dīvainus skatienus…
Vecmāmiņa pasniedza dāvanu kāzās. Kad to atvērām, palikām bez vārdiem…
Kad visi papīri bija parakstīti, viņu atnesa. Viņš neraudāja skaļi… viņš raudāja uz iekšu. Iespējams, mēs viņu izglābām…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
Tevi noteikti interesēs
- Bērni un mazbērni nevarēja ierasties uz vecmāmiņas dzimšanas dienu: es izdomāju plānu, kā glābt svētkusby Rinalds Bergmanis
- 10 interesanti veidi, kā izmantot kafijas biezumus visā mājāby Anete Vītola
- Atļāvu večiņai bez pajumtes padzīvot savā garāžā, bet nākamajā dienā, atverot garāžas durvis, pavērās mulsinošs skatsby Sandra Ločmele