Mēs iemācījām viņu raudāt…
Viņš saprata, ka naktīs, ja raudās, mēs visi būsim blakus – pie viņa gultiņas, lai mierinātu… Atceros viņa pirmo barošanu ar pudelīti…
Tas bija arī mans pirmais mēģinājums kā mammai, kura neko nezināja par piena maisījumiem. Un tad aptiekāres pārmetumu pilnais jautājums: “Mammīt, ko jūs vakar bērnam ēst devāt?”… Es ar asarām acīs tikai klusi nošņurkstēju… “Vakar viņš vēl bija citur…”
Pa šiem gadiem esmu dzirdējusi tik daudz pārmetumu no svešiem cilvēkiem… Paraudu, bet tas mūs ir padarījis stiprus. Ļoti stiprus. Un līdzcietīgus. Tajā vakarā, turot viņu rokās un barojot, mēs nogurām… bet tas bija mūsu ceļa sākums.
Ne par ko nevarējām viņu pabarot… Viņš nemierīgi grozījās uz visām pusēm, rociņas lika priekšā sejai, it kā baidīdamies… Bet pēc dažām dienām viņš saprata – cik labi un droši ir mūsu rokās.
Mums viss prasīja mazliet vairāk laika un pacietības. Varbūt viss būtu citādi, ja mēs būtu izdarījuši citu izvēli… Mazāk problēmu, mazāk izaicinājumu. Bet arī mazāk mīlestības… Bet tajā augusta vakarā mēs ieguvām dzīvei jēgu…
Un patiesi izdarījām kaut ko nozīmīgu.
Kaimiņi raud no skaudības — 5 augi, kas aug paši un izspiež visas nezāles
