Visā pasaulē mežsargus uzskata par tērauda cilvēkiem, kas spēj ne tikai staigāt aukstumā apakšveļā un peldēties kaili ledus ūdeņos, bet pat pastaigāties pa pilsētas ielām ar lāčiem, meklējot rezerves daļas kodolreaktoram.
Nē, es to saku pilnīgi nopietni! Pirms dažiem gadiem es pavadīju divus vācu fotogrāfus mežā, un viņi vaicāja, kāpēc man nav ierocis un kā mēs komunicējam ar lāčiem.
Ak dies! Ja viņi būtu zinājuši, ka mūsu mežos jābaidās no pavisam citiem dzīvniekiem, proti, kukaiņiem. Pirms trīsdesmit gadiem lielākā daļa cilvēku nezināja par ērces un to radītajām briesmām mežā.
Vienmēr esmu bijis pārsteigts, kā mežu darbinieki spēj izdzīvot mežā, jo viņiem jākomunicē ne tikai ar lāčiem, bet arī ar ērcēm.
Es biju tik dziļi pārdomās, ka nemanīju soļus aiz sevis. Tikai kad dzirdēju balsi aiz muguras, sapratu, ka esmu “pamodies”.
– Kur tu skrien?
Tas bija tik pārsteidzoši, ka es gandrīz nolecu no klints no bailēm. Aiz manis atradās liels, bārdains vīrs ar šauteni un skaistu nozīmīti uz krūtīm.
– Jā, es gandrīz nokritu no klints. Jūs nevarat mani tā nobiedēt.
– Es te stāvu jau piecas minūtes.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā