— Mammu, kas tas ir?!
— Armands man piedāvāja apprecēties. Mēs vienkārši noformēsim laulību, bez lielām kāzām, un pēc tam aiziesim uz restorānu. Palīdzēsi man izvēlēties kleitu? — viņa jautāja ar smaidu.
Es jutos ļoti satraukta. Kā viņa var man lūgt palīdzību, zinot, kā es attiecos pret viņas saderināto? Es nespēju noturēties un izteicu savu viedokli, šķiet, ka tas bija dzirdams arī apkārt. Galu galā es pateicu mammai, ka, ja viņa izvēlēsies precēties ar šo cilvēku, es viņai vairs nebūšu meita.
Pagāja laiks. Mēs ar mammu vairs nerunājam un pat nesazināmies. Vīrs aizved meitu pie vecmāmiņas, bet es neēsmu gatava viņu satikt. Visvairāk mani uztrauc tas, ka vīrs šobrīd mani neattaisno un neatbalsta šajā situācijā.
— Lai viņa precas, tas ir viņas dzīves lēmums. Kāpēc tu esi tik aizkaitināta? — viņš jautāja.
Es izmetu kāzu ielūgumu.
Varbūt mani vārdi izklausās nepieņemami, bet es esmu pārliecināta, ka mamma pieļauj kļūdu. Un, ja es viņu neapturēšu, viņa var sabojāt savu dzīvi.
Vecāki ar gadiem kļūst līdzīgi bērniem — pieļauj kļūdas, un viņiem nepieciešama pastāvīga uzmanība. Un es jūtos vainīga, ka nepamanīju šo brīdi. Bet es esmu gatava darīt visu, lai atbrīvotu mammu no Armanda.
Stāsta morāle varētu būt, ka pat vecāki cilvēki var pieļaut kļūdas un pieņemt lēmumus, kas nav vislabākie, un dažkārt bērniem ir grūti pieņemt šos lēmumus. Tomēr svarīgi ir atcerēties, ka katram ir tiesības pieņemt savu izvēli, un, lai arī varētu būt vēlme aizsargāt mīļos, dažkārt vislabākais, ko varam darīt, ir atbalstīt viņus, pat ja nesaprotam vai nepiekrītam viņu izvēlēm.
Ko tu domā par šo rīcību? Vai tu būtu rīkojies tāpat vai savādāk? Raksti komentāros!
