Vairumā gadījumu vīra testaments paredz visu finanšu un īpašumu nodošanu sievai. Reizēm tajā var būt iekļauti arī pieaugušie bērni, tuvinieki vai uzticami draugi. Pēdējā griba netiek izveidota pēkšņi, tai nepieciešama atbildīga un pārdomāta pieeja.
Pelnītāja zaudējums vienmēr negatīvi ietekmē visu ģimeni. Tas nav viegli. Finansiāli – vēl sarežģītāk, jo vienā mirklī viss var apgriezties otrādi. Jācer uz labāko, bet ko darīt, ja nav pat testamenta?
Pelnītāja zaudējums vienmēr ne pārāk labvēlīgi ietekmē visu ģimeni. Tas nav viegli. Materiāli – vēl izaicinošāk, jo vienā mirklī viss apgāžas kājām gaisā. Atliek tikai cerēt uz labāko. Bet ko darīt, ja nav testamenta?
Vīra testaments sievai
Bērnība
Mēs ar vīru uzaugām vienā pilsētā, pat vienā mikrorajonā, un mācījāmies vienā skolā, tikai es biju divas klases zemāk. Protams, tajā laikā mums nebija nekādu attiecību, mēs pat netikāmies.
Tik tikai vēlāk, caur kopīgiem paziņām, uzzinājām, ka šāds fakts kādreiz ir noticis.
Viktors devās uz politehnisko, bet es uz pedagoģisko. Katrs no mums attīstījās citā virzienā. Viņš bija noslēgts tehnikas mīļotājs. Atceros, ka viņam vienmēr patika lodēt, remontēt tehniku un strādāt ar mikroshēmām. Savukārt es nevarēju iedomāties savu dzīvi bez mākslas. Mācījos mūziku, solfedžo. Dažādi cilvēki, šķiet, vai ne? Bet pretēji poli tomēr pievelkas.
Mēs iepazināmies manas draudzenes dzimšanas dienā. Toreizējie laiki bija vienkārši, jo jaunieši neorganizēja pasākumus, kādus redzam mūsdienās. Tomēr bija pavisam viegli izvēlēties piemērotu dāvanu, pavadīt laiku ar draugiem un paplašināt savu paziņu loku. Viktors bija pirmais, kurš man pievērsās, un vēlāk ierosināja pavadīt laiku viņa mājās.
Attiecību sākums
Attiecību sākums vienmēr ir viegls un patīkams. Mēs satikāmies un pakāpeniski iepazinām viens otru, baudot kopīgas pastaigas. Es dalījos ar saviem interesēm, savukārt Viktors runāja par to, kas viņam bija tuvs. Man patika viņa atvērtība un vieglums – jebkurā brīdī, ja vajadzēja mainīt tēmu, mēs varējām runāt par jebko. Jau no paša sākuma bija redzams, ka Viktoram bērnībā bija sniegta laba audzināšana un plašs dzīves redzesloks.
Pēc desmit mēnešiem mēs apprecējāmies. Tajā laikā nespēju pat iedomāties, ka kāds cits varētu ienākt manā dzīvē. Vīrs pilnībā piepildīja manu pasauli, un citas vēlmes vienkārši nebija. Drīz pēc kāzām piedzimusi meita, un Viktors atzina, ka vairs nevar dzīvot tāpat kā iepriekš. Viņš saprata, ka ir jāmeklē stabils darbs, jo ģimenei bija nepieciešama pilnīga atdeve.
Pirms trīsdesmit gadiem, lai arī varēji kļūt par izcilu speciālistu, algas bija niecīgas. To zināja visi. Tāpēc Viktors izvēlējās uzsākt biznesu – pirka lēti, pārdodot dārgāk. Eksaktās zinātnes palika tikai hobija līmenī.
Vajadzēja nopelnīt iztikšanai, un arī es pametu savas aizraušanās, lai sāktu palīdzēt vīram. Meita auga, un viņai nekas netrūka. Tomēr mēs visu laiku baidījāmies zaudēt visu, kas mums bija. Tādi bija toreiz laiki.
Pēc diviem gadiem piedzimis dēls. Mēs jau bijām mazliet iesakņojušies dzīvē, kļuvuši pieauguši un uzņēmuši apgriezienus.
Varējām pat palielīties ar importa automašīnām, kas tolaik bija liels retums. Bijām nostājušies uz kājām, pārdzīvojuši divus izaicinošus periodus, kad nauda burtiski izzuda no dzīvokļa, un atvērām savu firmu. Pēc tam, kad valstī viss vairāk vai mazāk nokārtojās, sākām mazliet atvilkt elpu.
Mūsu karjera
Bērni izauga un izveidoja savas ģimenes. Mēs varējām atļauties ceļojumus uz ārzemēm un apmeklēt restorānus. Es gāju uz koncertiem kleitās, kas atvestas no ārzemēm, bet vīrs aizrāvās ar medībām un kvadricikla braukšanu. Veselība ļāva mums justies labi un pilnībā izbaudīt dzīvi.
Tā bija līdz pēdējam brīdim. Tad vīrs sāka klepot, un visam tam iemesls bija viņa „hobiji”, taču viņš tam nepievērsa uzmanību. Bet vēlāk, kā pērkons no skaidrām debesīm, viņam nācās doties uz slimnīcu. No tās viņš vairs neiznāca. Ģimenes tēvs bija mūs atstājis. Bērni atbrauca atvadīties, raudāja. Radi un draugi izteica man līdzjūtību. Mūsu stiprajai ģimenei tas nebija viegli.
Otrs trieciens bija testaments. Acīmredzot, Viktors bija nojautis, ka kaut kas nav kā vajag, un bija uzrakstījis nelielu atvadu vēstulīti, kas visu laiku bija glabājusies jurista seifā. Tajā bija teikts, ka viņš mūs visus mīlējis, ka mēs esam viņam dārgi, un ka viņš atceras visus viņam svarīgos dzīves brīžus. Un tie visi bija saistīti ar mums.
Negaidīti jaunumi
Un vēl viņš atvainojās. Atvainojās par to, ka neko neesot atstājis savai meitai, jo viņai jau esot labs vīrs, savs dzīvoklis un automobilis. Dēlam arī esot jāpiedod, jo viņam esot dota laba izglītība un nepieciešamās zināšanas, un tagad viņš labi pelnot.
Bet visvairāk vārdu Viktors bija veltījis man.
Visa mana dzīve pēc tā piedzīvoja strauju pavērsienu, kas visu apgrieza kājām gaisā…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
