Pēc viņa testamenta arī es biju atstāta pie tukšas kabatas. Nē, mana biznesa daļa jebkurā gadījumā palika man, bet viņa puse un kāda nauda tika atstāta kādai svešai sievietei. Viņai tā esot vajadzīga vairāk. Man atlika tikai liet asaras un palikt neziņā par to, ko tas viss patiesībā nozīmē.
Es tikos ar Zandu. Jauna, glīta, bet par sevi viņa nestāstīja neko. Vecumā viņa nebija vecāka par mūsu dēlu. Bija skaidrs, ka viņai nav vēlēšanās runāt ar mani. Uzreiz sapratu, ka nekāda makšķerēšana vīram nebija vajadzīga. Beidzot es sapratu, kur vīrs palika, kad viņš teica, ka pavada laiku „ar draugiem”. Bet kāpēc?
Ko darīt
Mēs vienmēr bijām atklāti viens pret otru. Es būtu centusies saprast. Iespējams, arī piedot. Bet saprast – noteikti. Kāpēc tēvs varēja neko neatstāt saviem bērniem un savai sievai? Par ko?
Un tas viss par labu kādai jaunai būtnei. Viņš varētu dzīvot atsevišķi savam priekam. Bet tā, grūti bija noticēt kaut kam tādam…
Ko tagad darīt, nezinu. Iespējams, vērsīšos pēc palīdzības. Domāju, mana situācija ir skaidra kā diena. Pat, ja man neizdosies neko panākt, vismaz uzzināšu šīs dāmiņas attiecību vēsturi ar manu vīru. Ja godīgi, nedomāju, ka viņa varēs atklāt kaut ko pārsteidzošu, taču dzīve neziņā, kā izrādījās, nav man pa prātam.
Ko jūs ieteiktu šai sievietei darīt šādā situācijā? Vai kādam ir bijusi līdzīga pieredze, un kā jūs esat to pārvarējuši?
