Bet Nora negrasījās padoties:
– Jūs pati strādājat un zināt, cik grūti ir izdzīvot. Esmu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, nestrādāju. Vai man vajadzētu badoties?
– Es visu mūžu cenšos savas ģimenes dēļ! Naudu sūtīju, lai bērni nenosaltu, nevis lai jūs to iztērētu savām iegribām! Vai vēlaties strādāt? Lieliski! Bet ne jau uz mazbērnu rēķina!
Nora piecēlās un, aizcirtusi durvis, iegāja guļamistabā. Dēls Andris sēdēja ar noliektu galvu.
– Andri, un tu? Kur tu biji? Kāpēc tu to pieļāvi?
– Mammu, Nora ir spītīga. Viņa nolēma, ka tā būs labāk.
– Un tu? Vai tu esi tēvs saviem bērniem vai kā? Kāpēc viņi joprojām valkā vecas drēbes?
Andris klusēja. Manī vārījās dusmas un rūgtums. Es atbraucu no tālienes, lai redzētu savu ģimeni, bet viss beidzās ar skandālu.
Vēlāk pie manis nāca mazbērni, apskāva mani stāstīja par saviem bērnības priekiem. Es nevarēju noturēties un izplūdu asarās. Viss, ko es daru, viss, ko es paciešu, ir viņu labā, bet galu galā neviens nenovērtē manus centienus.
Nākamajā dienā par saviem ietaupījumiem nopirku bērniem jaunas ziemas jakas un zābakus. Bet Nora turpināja lielīties ar savu manikīra aprīkojumu, lai gan viņai vēl nebija neviena klienta. Atnāca tikai viena kaimiņiene, un pat viņa maksāja tikai ar šokolādes tāfelīti.
Pirms aizbraukšanas es devu Andrim pēdējo norādījumu:
– Nākamreiz, kad došu naudu, tu personīgi būsi atbildīgs par tās izlietojumu. Noteikti atsūti man čekus. Ja ne, es vairāk naudu nedošu. Ieklausies taču savā sirdsapziņā!
Tagad man ir sāpīgi atcerēties šo skandālu. Es mīlu savu ģimeni, bet man šķiet, ka Nora tikai izmanto manu laipnību. Un jo tālāk, jo vairāk baidos, ka visas manas pūles būs veltīgas.
Bet ko tu domā par šo stāstu? Vai nosodi Noru, ka viņa vīramātes ieskaitīto naudu iztērēja manikīra kursiem? Lūdzu, sniedz viedokli komentāros!
