Gunta juta, ka Kaspars pēkšņi saspringa. Viņu vairs neinteresēja filma. Balstīdamies uz elkoņa, viņš skatījās tālruņa ekrānā.
– Atkal tava bijusī draudzene? – Gunta neapmierināta iesaucās. – Cik ilgi tā var būt! Ko viņa grib šoreiz?!
Viņa paskatījās uz Kaspara telefonu. Viņš neslēpa ekrānu.
“Ko tu dari?” – rakstīja Liene. Tieši tā – bez sveiciena, bez papildu pieklājības vārdiem. Kāpēc?
– Neatbildi! Vai tu mani dzirdi? Cik ilgi tu vēl vari būt viņas rotaļlieta?
Gunta sniedzās pēc telefona.
– Atdod man to, lai tas ir pie manis.
Kaspars noliedzoši paraustīja plecu, it kā gribētu bloķēt sevi no Guntas.
– Es tik un tā negrasījos atbildēt. Lai viņa raksta, cik vien grib. Es viņas ziņas vienkārši nelasīšu, – viņš teica, bet telefonu Guntai neatdeva.
Noskaņojums bija sabojāts. Filmas sižets nevienu vairs neinteresēja, bet abi turpināja to skatīties, katrs domājot par savām lietām.
Viņi draudzējās jau trīs mēnešus, un viss bija kārtībā. Kaspars izrādījās gādīgs un uzmanīgs puisis. Viņi kopā smējās par muļķīgām lietām, dalījās sapņos, līdz šim brīdim viņiem kopā bija labi… Līdz brīdim, kad pie apvāršņa parādījās Liene.
Viņa burtiski ielauzās viņa dzīvē, it kā Kasparam nekas nebūtu svarīgāks par komunikāciju ar viņu, it kā viņam būtu jābūt pateicīgam, ka viņa izrāda viņam uzmanību. Liene bija spilgta, harizmātiska un caururbjošu skatienu. Viņa zināja, kā piesaistīt uzmanību, kā likt vīrietim justies vajadzīgam. Un viņa meistarīgi spēlēja ar Kaspara jūtām.
“Lūk, skaties, es par tevi neesmu aizmirsusi, priecājies!” – varēja saprast no viņas īsajām un laiski rakstītajām frāzēm.
Ar savu negaidīto un neregulāro parādīšanos Liene bija kā saimnieks, kas uz ielas atradusi suni. Suns bija piesiets kaut kur pagalmā vai pat aiz dārzeņu dārza, lai netraucētu. Un saimnieks ik pa laikam veica pārbaudi: Vai nav atsiets? Vai nav aizbēdzis? Vai ir vēl noderīgs… Bet viņš ir uzticīgs, sagaida savu saimniek. Saimnieks viņu nebaro, neveido suņu būdu, lai pasargātu no lietus un sniega, bet viņš tomēr paliek uzticīgs un nekur neaiziet. Jo viņš mīl savu saimnieku vairāk par visu.
Tāpēc Liene ik pa brīdim velk pavadu, pārbaudot, vai Kaspars ir savā vietā, vai viņa jūtas joprojām ir neskartas, vai viņš ir gatavs visu pamest un nekavējoties steigties pie viņas. Tas ir, viņa it kā pārbaudīja, vai zivtiņa Kaspars joprojām ir uzķērusies uz ēsmas. Un, lai to visu saglabātu, lai saglabātu saikni, Liene neļāva viņam aizmirst. Tā vārēja būt ziņa, zvans, vai lūgums pēc palīdzības. Un Kaspars, kā hipnotizēts, pameta visu un steidzās pie viņas.
Reizēm Liene pazuda uz ilgu laiku un tad bija brīdis, kad Kaspars varēja nedomāt par viņu, viņš varēja aizrauties ar citām lietām, atrast citu, izlemt, ka pietiek, ka beidzot viņš, šķiet, ir brīvs no šī visa, un pati Liene palika pagātnē, aizmirstot par viņu… Tikai tad, kad viņš uzdrošinājās pilnībā atvilkt elpu, gandrīz atbrīvojoties no pavadas, “saimniece” Liene atkal padeva par sevi ziņu.
Vai varbūt starp viņiem pastāvēja garīga saikne, un risks to pārraut traucēja Lienei? Vai varbūt viņai rezervē bija desmitiem šādu cilvēku, ar kuriem viņa smalki manipulēja? Kas viņa būtu bez viņiem? Vienkārša meitene? Nekādā gadījumā! Liene mīlēja būt karaliene.
Tātad viņas instinkts darbojās, un Liene pārbaudīja Kasparu, vai viņa viņu piesaista. Bija vajadzīga tikai viena ziņa:
“Ko tu dari?”
“Es sapņoju par tevi…”
“Mans tālrunis nedarbojas, vai tu vari uz to paskatīties?”
Ja Kaspars neatbildēja, viņai bija jāgaida. Nekādā gadījumā viņa nerakstīja atkārtoti, neizrādīja vājumu! Viņa šeit ir galvenā, viņa! Viņa bija droša, ka viņš atbildēs, jo viņam ir sirdsapziņa un jūtas…
Un Kaspars, guļot blakus Guntai, un izliekoties, ka joprojām skatās filmu, domāja tikai par Lieni. Šīs jūtas izraisīja viņā dusmas. Galu galā viņš visu saprata. Viņa ar viņu spēlējas. Jā, jā, jā, jā, jā, jā! Bet tā taču ir Liene. Viņa acu priekšā ir milzīga sarkana poga un mīļa viņas ziņa: “Ko tu dari?” Divas nedēļas viņa nav rakstījusi, un tagad atraksta pat bez vārda “sveiki”, savā stilā… Bet atbildi, atbildi, atbildi! Liene gaida! Ko darīt? Varbūt vēl ir iespēja? Ko darīt, ja šis ir laiks, kad viņa grib sākt visu no jauna? Viņa gaida! Viņa gaida! Kamēr viņš kā tāds lepns vīrs vilcināsies, viņa var pārdomāt…
Gunta redzēja, kā Kaspars sniedzas pēc sava telefona. Glāstīja ar vienu roku, mēģinot slēpt savu rīcību no Guntas…. Paredzami!
– Es iešu iedzert ūdeni, – sacīja Gunta un piecēlās. Viņa neatgriezās. Jāļauj viņam atbildēt Lienei. Ja viņš viņai atbildēs, viņš nomierināsies. Labāk atstāt viņu vienu uz piecām minūtēm.
Šķir otru lau, lai lasītu tālāk
