Bet tagad man ir radusies jauna, daudz nopietnāka situācija – esmu stāvoklī. Kad to uzzināju, jutos apjukusi un neziņā. Medmāsa svešā zemē, atraitne un jau gados… Nespēju iedomāties, kā rīkoties. Nolēmu par to pastāstīt Karlo.
– Karlo, mums jāparunā.
– Vai kaut kas noticis, Laila?
– Es… esmu stāvoklī.
– Laila, tas nav iespējams. Mums vairs nav divdesmit.
– Bet tas ir noticis. Es pārbaudīju un tā ir taisnība.
– Ja māte to uzzinās? Ko teiks mani bērni? Kā mēs to izskaidrosim?
Man šķita, ka zeme man zem kājām sāk līgoties. Viss šķita neskaidrs un mulsinošs. Vai doties atpakaļ mājās? Tur mani vērtēs. Kaimiņi uzreiz atcerēsies, ka esmu atraitne, un sāks runāt. Kā to uztvers mani bērni?
Es mēģināju runāt ar dēlu pa tālruni. Devu mājienu, ka vēlos atgriezties Latvijā.
– Mammu, zini, šeit nav darba, nav nekā. Kāpēc atgriezties? — viņš atbildēja.
Meita vispār bija ļoti rezervēta. Viņa teica, ka tagad pašai esot daudz problēmu sava jaunā drauga dēļ.
Ko man tagad darīt? Palikšana Itālijā šķiet satraucoša, bet atgriešanās mājās vēl grūtāka. Senjorai Annai, šķiet, jau radušās aizdomas par mani un viņas dēlu – reizēm viņas skatiens kļūst tik caururbjošs. Kas notiks, ja viņa uzzinās par grūtniecību? Neesmu pārliecināta, ka spēšu ar to visu tikt galā.
