Nākamajā dienā Aivars sakrāmēja savas mantas un aizbrauca nezināmā virzienā. Bērni bija dziļi aizvainoti un pārtrauca ar viņu sazināties. Viņi sniedza man milzīgu atbalstu – gan materiāli, gan emocionāli, vienmēr bija blakus un darīja visu iespējamo, lai es nejustos viena.
Pēc pusgada vīrs piezvanīja un lūdza atgriezties, piekrītot jebkādiem nosacījumiem. Viņš atzinās, ka civilsieva sadusmojās, izdzina viņu no mājas un vairs nevēlas kopdzīvi, jo viņš sācis dzert. Es, protams, viņu pieņēmu, tāpat kā visa ģimene.
Tomēr agrākā tuvība un sirsnība bija zudusi. Visi pret Sergeju izturējās vēsi un atturīgi, ar neuzticību. Mazbērni viņu sauc par nodevēju, jo nespēj aizmirst, kā viņš ar mums izrīkojās. Viņš joprojām cenšas izpirkt savu vainu, taču tas izdodas grūti.
Turklāt viņam nav ciešas saiknes arī ar savu dēlu. Viņš tikai reizi mēnesī veic uzturlīdzekļu maksājumus un dažkārt nosūta apsveikumu svētkos. Galu galā izrādījās, ka sieviete, pie kuras viņš devās, viņu nemaz nevēlējās savā dzīvē.
Es viņu pieņēmu tikai tāpēc, ka viņš joprojām ir daļa no mūsu ģimenes un bērnu dzīves. Taču par saskaņu un ģimenisku tuvību vairs nevar būt ne runas – katram no mums ir sava dzīve, un mēs drīzāk esam kā kaimiņi, nevis dzīvesbiedri.
Tāpēc, kad jaunās sievietes jautā, ko darīt, ja vīrs aiziet pie citas, es vienmēr saku – tas var izrādīties pat uz labu. Jo viņām vēl ir tik daudz iespēju sākt visu no jauna. Sarežģītāk ir tad, ja tas notiek vēlākos gados, kā tas notika ar mani. Taču pat tad ir iespējams atrast laimi no jauna – galvenais ir gribasspēks un īstie cilvēki līdzās.
