Es uzvilku savu skaistāko kleitu, augstpapēžu kurpes, uzliku elegantu grimu un devos, apņēmības pilna, lai atriebtos un noliktu visu savās vietās.
Viņas mani ieraudzīja, apkampa un sāka izteikt komplimentus. Es atbildēju, ka man jāmaina kleita, jo tā ir vecmodīga. Vēl piebildu, ka šodien uzliku skaistu grimu, jo parasti to daru kā veca tante.
Tajā brīdī meitenes saprata visu. Sākumā viņas sēdēja bālas, skatoties uz mani, bet pēc tam sāka taisnoties, sakot, ka viņas tikai jokojušasi un ka patiesībā viņas mani ļoti mīl.
Es viņām pateicos par 15 draudzības gadiem un sacīju, ka vairs nevēlos viņas pazīt.
Samaksāju par savu pasūtījumu un aizgāju. Man bija ļoti sāpīgi, bet sapratu, ka tādi draugi man nav vajadzīgi.
Es nezinu, kā pēc šīs situācijas varēšu uzticēties cilvēkiem. Šķiet, ka labāk būtu palikt vienai, nekā draudzēties ar tādiem cilvēkiem.
Cerēju, ka darbs Itālijā palīdzēs nomaksāt ģimenes parādus — taču atgriezos Latvijā ar tukšām rokām
