Pētnieki piecus un sešus gadus veciem bērniem stāstīja dažādus stāstus – vienu saistībā ar reliģiju, vienu par fantastiku, un vienu par reāliem notikumiem. Bērni tika iedalīti četrās grupās – tie, kas apmeklē baznīcu un mācās “publiskajā” skolā; tie, kas neapmeklē baznīcu un mācās “publiskajā” skolā; tie, kas neapmeklē baznīcu, bet mācās draudzes skolā; tie, kas apmeklē baznīcu un mācās draudzes skolā.
Bērniem, kuri apmeklēja dievkalpojumus un/vai mācījās draudzes skolā, bija grūtāk noteikt, kurš stāsts ir izdomāts un kurš ir patiess.
“Rezultāti liecina, ka reliģiskie uzskati rada spēcīgu ietekmi uz bērna spējām atšķirt realitāti no iztēles. Tas attiecas ne tikai uz reliģiskiem stāstiem, bet arī uz fantastiku.”
Iespējams, vispārsteidzošākais atklājums ir tas, ka bērna audzināšana ietekmē attieksmi pret izdomātu stāstu tēliem. Laicīgie bērni pārsvarā atpazina, ka tēli ir izdomāti, bet reliģiozie bērni domāja, ka tie ir īsti.
Pētījuma autori raksta: “Pat ja bērnam nav dabiskas tieksmes ticēt kaut kam dievišķam vai pārcilvēciskam, reliģiskā audzināšana var viņus uz to vedināt.”
“Reliģijas mācība, it īpaši stāsti par brīnumiem, vedina bērnus uz vispārēju neiespējamā pieņemšanu, tādējādi viņi arvien plašākā mērogā pieņem, ka neiespējamais var notikt, neskatoties uz parastām cēloņsakarībām.”
Daudzi uzskata, ka reliģija bērnus padara par labākiem pieaugušajiem. Tomēr kādā pētījumā tika noskaidrots, ka bērni, kuri ir audzināti reliģiozā vidē, ir agresīvāki un biežāk pazemo savus vienaudžus nekā tie, kas ir auguši laicīgā vidē.
Avots: higherperspectives.com