Kādu vakaru Ksenija teica, ka paņēmusi akadēmisko pārtraukumu. Māte bija satriekta un jautāja, kāpēc. Ksenija paskaidroja, ka viņa dosies pie Slavas un jau ir atradusi darbu. Šoreiz Olga neizturēja un izkliedza visas dusmas. Ksjuša klusēja, neko neatbildēja. Atdodoties savai misijai, Ksenija paskaidroja, ka šī ir pēdējā iespēja izglābt viņu mīlestību, un viņa būs tuvāka Slavkam. Māte izsaucās, nosaucot viņu par muļķi, bet Ksjuša devās prom.
Ksenija pārvācās tuvāk Slavkam, īrējot dzīvokli no tā paša Edgara uz vairākiem mēnešiem. Sākumā viss noritēja labi – Slava atnāca pie viņas atvaļinājumā. Viņu pārsteidza tas, ka Slava nejautāja, kādēļ viņa ir šeit vai kā viņa plāno turpināt dzīvi. Viņam neinteresēja ne viņas problēmas, ne studijas, ne nākotne. Lai gan Ksenija mēģināja šīs domas novirzīt prom no sevis, galvenais viņai bija tas, ka viņi ir kopā, un viņa turpināja cerēt, ka Slava mainīsies.
“Es mainīšos tavā labā. Mums viss būs kārtībā! Par māti neuztraucies, mēs tiksim galā! Mēs dzīvosim kopā, un es tevi nēsāšu uz rokām.” Ksenijai bija patīkami dzirdēt šos skaļos solījumus, komplimentus un skaistos vārdus, kas, šķita, nāca no sirds. Tomēr reizēm viņi strīdējās – skaļi un emocionāli skaidroja attiecības. Slava bieži kļuva greizsirdīgs, un reiz pat viņa rīcība tāda, kas Kseniju nobiedēja. Viņš pacēla rokas… Pēc tam gan viņš atvainojās, sakot, ka viņa uzvedība bija dēļ tā, ka viņa “uzdevusi pa nerviem” un devās prom.
Ksenija cerēja, ka viss drīz mainīsies. Slava būs brīvs, viņi atgriezīsies mājās vai varbūt paliks šeit. Viņi apprecēsies, un viņiem būs bērni – varbūt pat divi. Ksenija mazgāja seju, un aukstais ūdens šļakstījās uz izlietnes dibena. Viņas rokas bija sasprēgājušas no aukstuma, bet viņa to ignorēja. Kad pie durvīm atskanēja zvans, Ksenija izslēdza ūdeni un devās tās atvērt. Uz sliekšņa stāvēja Edgars.
Atvainojos, ka nebrīdināju. Es zvanīju, bet jūs neatbildējāt. Man vajadzīgi dokumenti par skaitītājiem….
Tamāra Globa paziņojusi 4 Zīmes, kurām 14. oktobrī var uzspīdēt pamatīga veiksme
Bet kas noticis? viņš jautāja, redzot viņas izskatu.
Nekas. Vienkārši pakritu.
Varbūt izsaukt… ?
Nē, nevajag. Viss ir labi…
Viņa tikko spēja savaldīt asaras, aizvēra durvis un devās atpakaļ uz vannas istabu.
Nākamajā rītā Ksenija viena pati devās pastaigā. Slava atkal nebija izlaists no vienības – pēdējā laikā viņam reti deva brīvdienas, jo komandieris bija dusmīgs uz viņu par disciplīnas pārkāpumiem. Ksenija izkāpa no autobusa dažas pieturas pirms mājas un pēkšņi sajuta vēlmi doties uz kāzu salonu. Viņi ar Slavu jau sen bija runājuši par laulībām, un Slava viņai vienmēr apliecināja, ka drīz viņi apprecēsies.
Slavenais rīvētais pīrāgs un tā labākā variācija; Mainot pildījumu, gribēsi gatavot katru dienu
Pastaigājoties garām lētai kafejnīcai, viņa ieraudzīja Slavu. Viņš sēdēja pie galdiņa ar dažiem draugiem un priecīgu meiteņu kompāniju, jokojoties un smejoties. Viņi bija apskāvuši cits citu, un Slava turēja roku ap kādas blondīnes jostasvietu, vienlaikus vicinot glāzi ar karstu dzērienu. Ksenija sastinga, līdz viņu pamanīja arī Slava. Tad viņa steigšus aizskrēja prom, un Slava metās viņai pakaļ.
Viņš panāca viņu kāpņu telpā, sagrāba aiz jostas un piespieda pie netīrās sienas. Viņš centās viņu poārliecināt, ka tas ir pārpratums, ka tas neko nenozīmē.
“Man šķita, ka mums ir nopietnas attiecības, bet tu esi ar kādu citu… Atlaid mani!”
Viņa mēģināja izrauties no viņa apskāvieniem.
“Protams, ka mums viss ir nopietni, kā gan var būt citādi?” Slava izsaucās ar ironiju. “Tu jau gadiem mudini mani ar saviem nopietnajiem plāniem!”
“Kā lūdzu?” Ksenija nesaprata.
“Nekas,” Slava nomierinājās. “Es gribu dzīvot normāli. Es atnāku pie tevis, tu mani pabaroti ar vistu un pīrāgu, bet varbūt es gribu kaut ko citu.”
“Slava, es…” Ksenija bija apjukusi.
“Kāds ‘Slava, es’?! Tu esi garlaicīga, stīva un neinteresanta! Tu mani kontrolē kā mamma, visu laiku uzraugi, lai es nekļūdītos. Varbūt es gribu kļūdīties, bez tava norādījuma, kā man dzīvot savu dzīvi!”.
“Es nesaprotu…”
“Un tu to nekad nesapratīsi! Es tev esmu tikai izmēģinājuma objekts – tu visu laiku mēģini mani labot un mācīt!”
Tā tas viss beidzās. Meitene vairs neko neteica, bet klusām devās uz dzīvokli.
….
Ksenija atgriezās pie mātes. Stāvot pie mājas sliekšņa, viņa lūdza piedošanu. Viņa neko neteica par to kas noticis ar cilvēku, kuram viņa tik ļoti ticēja – vienīgo, kas viņai bija uzticams. Ksenija ticēja līdz pēdējam brīdim. Olga ilgi raudāja, glāstot meitas matus. Ksenija apsolīja, ka atgriezīsies universitātē un sāks visu no jauna.
Viņš tikai lika man atvērt acis. Es paskatījos uz sevi no malas un sajutos pretīgi!
Būtu nepareizi teikt, ka viss bija kārtībā. Pagāja tikai dažas dienas, bet Ksenijas dvēselē valdīja tukšums. Staigājot pa pilsētu, viņa juta nogurumu no visa, kas bija noticis.
Ksenija! Kāda balss viņu uzrunāja. Meitene pacēla acis un ieraudzīja Edgaru – to pašu, no kura viņa bija īrējusi dzīvokli.
Edgar, ko tu šeit dari?
Tu kaut ko aizmirsusi! Puisis pasniedza viņai matu sprādzi ar sirsniņu.
Ksenija paskatījās uz bērnišķīgo rotaslietu, kas gulēja viņas rokās. Viņai nekad tāda nebija bijusi.
tā nav mana.
Jā, tev taisnība. Es to tikko nopirku šeit pat tuvējā stendā. Es vienkārši ļoti gribēju tevi redzēt.
Viņš izstiepa roku un paņēma viņas plaukstu savā, it kā mēģinot to pasargāt no aukstuma. Ksenija pasmaidīja. Viņš bija pienācis pie viņas pats, un tieši tā viņa to bija iedomājusies. Tā viņa redzēja mīlestību un savā galvā savulaik bija iedomājusies, kā tam būtu jānotiek…
Pēc pāris mēnešiem Slava atgriezās mājās. No draugiem viņš uzzināja, ka pie Ksenijas parādījies cits vīrietis. Dusmas viņu pārņēma, bet gaidītā izrēķināšanās nenotika. Slava vienkārši uzrakstīja dažus nepieklājīgus uzrakstus uz žoga un nomierinājās. Tikai reizēm, kad viņš bija pārāk “ierāvis”, viņš sūdzējās par savu sūro likteni.
Pagalmā ilgi tika apspriesta neizdevusies mīlestība starp teicamnieci un huligānu. Viņš netika glābts, netika pārmācīts un vairs netika gaidīts…