Tas notika deviņdesmitajos gados, laikā, kad Latvijā vēl pastāvēja obligātais militārais dienests. Tajā laikā sabiedrība bija citādāka, un arī attiecības starp cilvēkiem atšķīrās no mūsdienām. Sievietes nereti centās uzņemties glābēju lomu…
Bet varbūt mūsdienās viss nemaz nav tik ļoti mainījies? Izlasi un dalies ar savām domām.
Olga pa logu izsaucās, lai Ksjuša ātri atgrieztos mājās, uzsverot, ka tas ir jādara tūlīt. Viņas meita, skaista un apburoša jauniete, apskāvās ar pagalma huligānu kaimiņu priekšā. Olga nezināja kur likties – kā tas varēja būt, ka meita bija nevis ar kārtīgu puisi no labas ģimenes, bet ar kioska pārdevējas dēlu – rupjš un nekopts? Pagalmā šo pārdevēju vienkārši sauca par Ninku, un neviens pat nezināja viņas īsto vārdu.
Sieviete bieži lietoja grādīgos, it īpaši ziemā, kad kioskā bija ļoti auksti. Viņas dēls Slavka regulāri veda māti mājās, kad viņa bija kunga prātā, un Ninka mēdza izkliegt apvainojumus visai ielai, cenšoties no dēla aizbēgt. Kaimiņi ar ziņkārību vēroja šo ainu pa logiem, taču neviens necentās palīdzēt – tikai skatījās un šūpoja galvas.
Līdzjūtība
Ksjušai vienmēr bija žēl Slavas. Viņa saprata, ka puisis nebija vainīgs pie tā, ka viņam bija tāda māte, un viņš pats nebija slikts cilvēks, tikai slikti audzināts. Reiz, kad Ksenija no veikala nesa smagus maisus, Slava sēdēja zem koka, līdz pamanīja viņu. Redzot nogurušo meiteni, viņš piedāvāja palīdzēt, un Ksjuša piekrita.
Pēc tam Slava sāka viņai palīdzēt biežāk, pat gaidīja pie skolas, lai pavadītu viņu mājās un nestu portfeli. Lai gan pats puisis jau mācījās koledžā, viņam veicās labi, it īpaši priekš kāda, kuram bija sarežģīti apstākļi. Viņam patika laiskot pagalmā, taču dabiskā gudrība palīdzēja viegli iegaumēt mācību vielu, reizēm špokojot, bet citreiz viņam vienkārši veicās. Tā pagāja trīs gadi.
Ksjuša sāka Slavā redzēt īpašu cilvēku. Viss, ko viņš darīja nepareizi, pēc viņas domām, bija likteņa un apstākļu sekas. Viņai šķita, ka viņam tikai vajadzēja nedaudz palīdzēt – iemācīt, kā dzīvot normālu dzīvi. Viņa bija pārliecināta, ka varēs viņam palīdzēt. Pārmācīt huligānu – reizēm pat pieaugušas sievietes pieķeras šādām idejām, nemaz nerunājot par 18 gadus vecu meiteni, kurai romantiskais tēls par bezatbildīgu, nerātnu puiku bija teju ideāls.
Vecākiem Ksjuša skaidroja, ka viņi viņu nepazīst un ka viņš ir ļoti labs cilvēks, kuram vajag atbalstu, nevis nosodījumu. Ksenija atbalstīja Slavu, cik vien spēja – aizdeva naudu, palīdzēja mācībās, un dažas reizes pat izglāba viņu no likumsargiem, pārliecinot, ka notikušais bija tikai nejaušība. Lai gan Slava vienmēr solīja laboties, viņš vienmēr nonāca nepatikšanās.
Kādu dienu Slava atnāca pie Ksenijas ar skumjām ziņām – viņu ņemšot armijā, un viņam būs jāpavada ilgs laiks prom no mājām. Ksenija sāka viņu mierināt, sakot, ka gaidīs, un, lai gan viņas acīs bija asaras, viņa apliecināja, ka noteikti viņu sagaidīs. Viņa pat teica mātei, ka apprecēsies ar Slavu pēc viņa atgriešanās, kas Olgai bija maigi sakot pārsteigums.
Olga cerēja, ka meita beidzot nāks pie prāta un pārtrauks savu misiju “glābt” Slavu. Viņa uzskatīja, ka Slavka nemaz negrib, lai viņu glābtu, un ka viņam bija ērti, ja blakus bija kāds, kas visu atrisinās un palīdzēs. Slava vienmēr zvērēja mīlestību Ksjušai, taču vienmēr pēc neilga laika atkal atgriezās pie tās pašas uzvedības.
Pirms došanās armijā Slava apsolīja, ka būs greizsirdīgs, jo nevarēs iztikt bez Ksjušas veselu gadu. Viņš turpināja zvanīt un rakstīt ziņas, un Ksjuša katru reizi bija laimīga, kad viņš sazinājās. Taču Olgai bija nepanesami vērot, kā viņas meita sabojā savu dzīvi. Viņa centās pārliecināt meitu pārdomāt, bet Ksjuša atteicās klausīties.
Olga nolēma rīkoties un pārtrauca dot meitai naudu, cerot, ka tas atturēs viņu no došanās pie Slavas. Taču Ksjuša sāka vēl vairāk strādāt, lai segtu savus izdevumus. Tagad viņa pēc lekcijām universitātē skrēja uz kafejnīcu, kur līdz vēlai naktij strādāja, gatavojot dzērienus.
Neskatoties uz mātes mēģinājumiem viņu apturēt, Ksjuša turpināja apciemot Slavu, pat ziemā, kad bija visi ceļi sasniguši. Olga stāvēja durvīs, mēģinot atturēt meitu, uztraucoties par slikto laiku, taču Ksenija neatlaidīgi lūdza, lai viņu palaiž, sakot, ka vairāk iespēju viņu apciemot nebūs. Pārliecināta un asarām acīs, Ksenija galu galā tika palaista. Tas bija pēdējais piliens Olgai – viņai bija nepanesami vērot, kā viņas meita sevi iz**cina, cenšoties būt kopā ar cilvēku, kurš nebija pelnījis šādu uzmanību.
Došanas uz Ādažiem
Ksjuša ar autobusu aizbrauca uz Ādažiem, kur atradās militārā vienība. Līdz tam snigšana jau bija apstājusies. Viņa devās uz īrēto dzīvokli, ko bija atradusi sludinājumos. Kad viņa pieklauvēja pie durvīm, tās atvēra vīrietis un jautāja, vai viņa ir Ksenija. Viņa apstiprināja, ka tā ir, un arī vīrietis sevi iepazīstināja kā Edgars, dzīvokļa īpašnieku.
Edgars bija augumā ražens, ar melniem matiem un dārgu elektronisko pulksteni uz rokas. Viņš parādīja Ksenijai dzīvokli, kas bija neliela, bet gaiša un mājīga studija, tieši tāda kā attēlos, kas viņai sākotnēji bija radījis bažas, ka varētu būt apkrāpta. Ksenija samaksāja īri, un Edgars aizgāja. Palikusi viena, Ksjuša izplūda asarās, un viņas asaras lija kā krusa. Viņa ilgi nespēja nomierināties, jo emocionālais smagums, kas viņu pārņēma, bija saprotams – attiecības ar Slavu kļuva arvien grūtākas.
Slava kļuva aizvien greizsirdīgāks, bieži la**jās un apsūdzēja viņu par krāpšanu, lai gan nekas tāds nenotika. Pēc šādām sarunām Ksjuša jūtas bija satricinātas. Slava arvien vairāk zaudēja disciplīnu un iekūlās nepatikšanās, kas padarīja attiecības vēl saspringtākas. Prom no viņa, viņa uzvedība šķita vēl sliktāka, nekā esot kopā ar Ksjušu, un viņa vēlējās, lai viņš kļūtu par gādīgu, mīlošu cilvēku, bez sliktiem ieradumiem. Ksenija izmisīgi pārdomāja, ko viņa dara nepareizi, kāpēc Slava nevar kļūt tāds, kādu viņa viņu vēlētos.
Arī mātes teiktie vārdi, kas tika izrunāti pirms aizbraukšanas, viņu sāpināja. Pārvarot sevi, Ksenija pārstāja raudāt, nomazgāja seju, uzklāja grimu un devās uz tikšanos ar Slavu. Viņi pastaigājās pa pilsētu, pēc tam atgriezās dzīvoklī, kur Ksjuša viņu pabaroja ar to, ko bija atvedusi no mājām. Slava viņu uzslavēja un uzvedās tā, it kā nebūtu bijušas nekādas strīdu pilnas sarunas. Viņš apliecināja mīlestību, sakot, ka mīl viņu vairāk par dzīvi, un Ksjuša juta laimi. Viņa saprata, ka veltīgi raudājusi un uztraukusies – Slava viņu mīl un noteikti mainīsies.
Pamazām braucieni pie viņa kļuva regulāri, bet tie aizņēma lielāko daļu Ksenijas nopelnītās naudas. Katru reizi viņa veda līdzi pārtiku un deva viņam naudu, kā viņš teica,… cigaretēm. Olga nepalīdzēja meitai, un, lai gan viņas dzīvoja vienā dzīvoklī, uzvedās kā svešinieces. Ksenija izjuta aizvainojumu pret māti, savukārt Olga cerēja, ka ar laiku meita pati sapratīs situāciju un mainīsies.
Ksenija bieži dzirdēja, kā Slava pa telefonu diktē, ko tieši viņai atvest, un Olgai ļoti nepatika, ka viņas meita izpilda visus Slavka vēlējumus. Lai gan viņa bija dusmīga, Olga klusēja. Pēc dažiem braucieniem Ksenija reizēm atgriezās mājās ne pārāk priecīga – nogurusi, izsmelta un dažreiz raudādama. Olgai viņas bija žēl, taču viņa nejautāja, kas notiek, klusējot cerot, ka meita beidzot sapratīs pati.
Olgas labākā draudzene viņu par to kritizēja, sakot, ka jāpalīdz Ksenijai – jāaizslēdz mājas durvis, lai viņa nekur nevarētu doties, vai jādodas pie Slavas un stingri ar viņu jārunā. Taču Olga atteicās no šīs idejas.
Tomēr drīz notika, kas tāds, kas visu mainīja!
Kādu vakaru Ksenija teica, ka paņēmusi akadēmisko pārtraukumu. Māte bija satriekta un jautāja, kāpēc. Ksenija paskaidroja, ka viņa dosies pie Slavas un jau ir atradusi darbu. Šoreiz Olga neizturēja un izkliedza visas dusmas. Ksjuša klusēja, neko neatbildēja. Atdodoties savai misijai, Ksenija paskaidroja, ka šī ir pēdējā iespēja izglābt viņu mīlestību, un viņa būs tuvāka Slavkam. Māte izsaucās, nosaucot viņu par muļķi, bet Ksjuša devās prom.
Ksenija pārvācās tuvāk Slavkam, īrējot dzīvokli no tā paša Edgara uz vairākiem mēnešiem. Sākumā viss noritēja labi – Slava atnāca pie viņas atvaļinājumā. Viņu pārsteidza tas, ka Slava nejautāja, kādēļ viņa ir šeit vai kā viņa plāno turpināt dzīvi. Viņam neinteresēja ne viņas problēmas, ne studijas, ne nākotne. Lai gan Ksenija mēģināja šīs domas novirzīt prom no sevis, galvenais viņai bija tas, ka viņi ir kopā, un viņa turpināja cerēt, ka Slava mainīsies.
“Es mainīšos tavā labā. Mums viss būs kārtībā! Par māti neuztraucies, mēs tiksim galā! Mēs dzīvosim kopā, un es tevi nēsāšu uz rokām.” Ksenijai bija patīkami dzirdēt šos skaļos solījumus, komplimentus un skaistos vārdus, kas, šķita, nāca no sirds. Tomēr reizēm viņi strīdējās – skaļi un emocionāli skaidroja attiecības. Slava bieži kļuva greizsirdīgs, un reiz pat viņa rīcība tāda, kas Kseniju nobiedēja. Viņš pacēla rokas… Pēc tam gan viņš atvainojās, sakot, ka viņa uzvedība bija dēļ tā, ka viņa “uzdevusi pa nerviem” un devās prom.
Ksenija cerēja, ka viss drīz mainīsies. Slava būs brīvs, viņi atgriezīsies mājās vai varbūt paliks šeit. Viņi apprecēsies, un viņiem būs bērni – varbūt pat divi. Ksenija mazgāja seju, un aukstais ūdens šļakstījās uz izlietnes dibena. Viņas rokas bija sasprēgājušas no aukstuma, bet viņa to ignorēja. Kad pie durvīm atskanēja zvans, Ksenija izslēdza ūdeni un devās tās atvērt. Uz sliekšņa stāvēja Edgars.
Atvainojos, ka nebrīdināju. Es zvanīju, bet jūs neatbildējāt. Man vajadzīgi dokumenti par skaitītājiem….
Bet kas noticis? viņš jautāja, redzot viņas izskatu.
Nekas. Vienkārši pakritu.
Varbūt izsaukt… ?
Nē, nevajag. Viss ir labi…
Viņa tikko spēja savaldīt asaras, aizvēra durvis un devās atpakaļ uz vannas istabu.
Nākamajā rītā Ksenija viena pati devās pastaigā. Slava atkal nebija izlaists no vienības – pēdējā laikā viņam reti deva brīvdienas, jo komandieris bija dusmīgs uz viņu par disciplīnas pārkāpumiem. Ksenija izkāpa no autobusa dažas pieturas pirms mājas un pēkšņi sajuta vēlmi doties uz kāzu salonu. Viņi ar Slavu jau sen bija runājuši par laulībām, un Slava viņai vienmēr apliecināja, ka drīz viņi apprecēsies.
Pastaigājoties garām lētai kafejnīcai, viņa ieraudzīja Slavu. Viņš sēdēja pie galdiņa ar dažiem draugiem un priecīgu meiteņu kompāniju, jokojoties un smejoties. Viņi bija apskāvuši cits citu, un Slava turēja roku ap kādas blondīnes jostasvietu, vienlaikus vicinot glāzi ar karstu dzērienu. Ksenija sastinga, līdz viņu pamanīja arī Slava. Tad viņa steigšus aizskrēja prom, un Slava metās viņai pakaļ.
Viņš panāca viņu kāpņu telpā, sagrāba aiz jostas un piespieda pie netīrās sienas. Viņš centās viņu poārliecināt, ka tas ir pārpratums, ka tas neko nenozīmē.
“Man šķita, ka mums ir nopietnas attiecības, bet tu esi ar kādu citu… Atlaid mani!”
Viņa mēģināja izrauties no viņa apskāvieniem.
“Protams, ka mums viss ir nopietni, kā gan var būt citādi?” Slava izsaucās ar ironiju. “Tu jau gadiem mudini mani ar saviem nopietnajiem plāniem!”
“Kā lūdzu?” Ksenija nesaprata.
“Nekas,” Slava nomierinājās. “Es gribu dzīvot normāli. Es atnāku pie tevis, tu mani pabaroti ar vistu un pīrāgu, bet varbūt es gribu kaut ko citu.”
“Slava, es…” Ksenija bija apjukusi.
“Kāds ‘Slava, es’?! Tu esi garlaicīga, stīva un neinteresanta! Tu mani kontrolē kā mamma, visu laiku uzraugi, lai es nekļūdītos. Varbūt es gribu kļūdīties, bez tava norādījuma, kā man dzīvot savu dzīvi!”.
“Es nesaprotu…”
“Un tu to nekad nesapratīsi! Es tev esmu tikai izmēģinājuma objekts – tu visu laiku mēģini mani labot un mācīt!”
Tā tas viss beidzās. Meitene vairs neko neteica, bet klusām devās uz dzīvokli.
….
Ksenija atgriezās pie mātes. Stāvot pie mājas sliekšņa, viņa lūdza piedošanu. Viņa neko neteica par to kas noticis ar cilvēku, kuram viņa tik ļoti ticēja – vienīgo, kas viņai bija uzticams. Ksenija ticēja līdz pēdējam brīdim. Olga ilgi raudāja, glāstot meitas matus. Ksenija apsolīja, ka atgriezīsies universitātē un sāks visu no jauna.
Viņš tikai lika man atvērt acis. Es paskatījos uz sevi no malas un sajutos pretīgi!
Būtu nepareizi teikt, ka viss bija kārtībā. Pagāja tikai dažas dienas, bet Ksenijas dvēselē valdīja tukšums. Staigājot pa pilsētu, viņa juta nogurumu no visa, kas bija noticis.
Ksenija! Kāda balss viņu uzrunāja. Meitene pacēla acis un ieraudzīja Edgaru – to pašu, no kura viņa bija īrējusi dzīvokli.
Edgar, ko tu šeit dari?
Tu kaut ko aizmirsusi! Puisis pasniedza viņai matu sprādzi ar sirsniņu.
Ksenija paskatījās uz bērnišķīgo rotaslietu, kas gulēja viņas rokās. Viņai nekad tāda nebija bijusi.
tā nav mana.
Jā, tev taisnība. Es to tikko nopirku šeit pat tuvējā stendā. Es vienkārši ļoti gribēju tevi redzēt.
Viņš izstiepa roku un paņēma viņas plaukstu savā, it kā mēģinot to pasargāt no aukstuma. Ksenija pasmaidīja. Viņš bija pienācis pie viņas pats, un tieši tā viņa to bija iedomājusies. Tā viņa redzēja mīlestību un savā galvā savulaik bija iedomājusies, kā tam būtu jānotiek…
Pēc pāris mēnešiem Slava atgriezās mājās. No draugiem viņš uzzināja, ka pie Ksenijas parādījies cits vīrietis. Dusmas viņu pārņēma, bet gaidītā izrēķināšanās nenotika. Slava vienkārši uzrakstīja dažus nepieklājīgus uzrakstus uz žoga un nomierinājās. Tikai reizēm, kad viņš bija pārāk “ierāvis”, viņš sūdzējās par savu sūro likteni.
Pagalmā ilgi tika apspriesta neizdevusies mīlestība starp teicamnieci un huligānu. Viņš netika glābts, netika pārmācīts un vairs netika gaidīts…
