Foto: Pixabay
Izrādās, ka mūsu kaimiņi vasarnīcā paši izlēmuši, ka mums dārza māja vairs nav vajadzīga
Paši izdomāja, ka viņiem mūsu zemesgabals vajadzīgāks, paši nojauca žogu un ieņēma mūsu zemi. Tikai mājiņā viņi vēl nav līduši. Toties pirti viņi bija atvēruši un lietojuši kā savu…
Pagājušajā gadā mums vispār nebija laika dārzam. Viss sakrita vienā brīdī – es paliku stāvoklī, vīrs nomainīja darbu, mūs vēl arī appludināja kaimiņi, tāpēc nācās taisīt remontu. Kāda vēl vasarnīca, vai ne?
Visas brīvdienas bija līdz malām aizņemtas, remonts pats sevi neveic, un, ņemot vērā, ka vīram jaunajā darbā bija ārkārtas situācijas un viņš pat brīvdienās strādāja, man pašai nācās darīt kaut ko vieglu saviem spēkiem, kad aprīlī sākām ķerties klāt. Uz septembri jau it kā beidzām remontu – pat ne beidzām, bet pametām, jo piedzima mazulis, un par remontu vispār vairs nespēju domāt. Galveno pabeidzām.
Protams, labāk būtu vasaru pavadīt dārzā, vasarnīcā, kur svaigs gaiss un ogas, bet mani jau neviens nejautāja – vajag remontu, tad, lūdzu, dari. Ar to arī nodarbojos. Bet vasarnīca mums ir brīnišķīga, zemesgabals liels, kopts, arī mājiņa – pieklājīga. Lai gan dzīvošanai visu gadu vēl nav gatava, tas ir labojams – plānos to nosiltināt, pievilkt ūdeni un ierīkot siltu tualeti. Turklāt uz zemesgabala ir jauna pirts, ko vīrs uzcēla tikai pirms pāris gadiem.
Foto: Pixabay
Kopumā zemesgabals bija kopts – neradīja iespaidu, ka pamests vienas vasaras laikā. Nekas nebija sabrucis vai aizlaists, bet atkārtošos – mums vienkārši nebija laika aizbraukt. Par vasarnīcu, protams, dažkārt atcerējāmies, bet ne laika, ne spēka nebija turp aizbraukt, un tad vēl zīdainis uz rokām – vispār ne līdz tam.
Tomēr nākamajā pavasarī nolēmām, ka vispirms jāaizbrauc uz vasarnīcu – paskatīties, kas vispār tur notiek. Saplānot nepieciešamos darbus, un pēc tam pārcelties ar meitu uz visu vasaru tur. Braucām jau tad, kad sniegs bija nokusis – ne pa kupenām. Mēs nebijām pirmie, kas devās uz aizvērto “fazendu”. Daudzi kaimiņi vasarnīcu rajonā jau rosījās savos gabalos, arī mūsu tiešie kaimiņi bija uz vietas.
Un mēs viņus atradām – pavisam negaidīti – mūsu pašu zemesgabala teritorijā pie vaļējas pirts. Kā no gleznas. Kaimiņi uzreiz teica: “Mēs domājām, ka jūs vispār uz to vasarnīcu esat atmetuši ar roku.” Vīrietis, nemaz nekaunoties, saka: “Mums likās, ka jūs to esat pametuši. Kāpēc tad jūs iepriekšējā vasarā nebraucāt? Vai tad var tā pazust?” Es nezināju, kuru no neskaitāmajiem jautājumiem uzdot vispirms, bet vīrs ātri noreaģēja.
Ļoti pieklājīgi pajautāja – ko viņi dara uz mūsu zemes pie mūsu pirts un kur palicis mūsu žogs? Sarunā iesaistījās arī kaimiņiene. Abi ar vīru vienlaicīgi sāka skaidrot, ka mūs pagājušajā gadā nebija. Viņi domājuši, ka esam pametuši vasarnīcu, jo pavasarī tikai vienreiz redzējuši, pēc tam vairs neesam bijuši, mājā gaisma nedega, zālē ceļi neiezīmēti, pirti nekurinājām.
Foto: Pixabay
Viņi līdz jūnijam novērojuši un tad nolēmuši – “kāpēc labumam zust?” – dažas dobes iekopa, pirti sāka kurināt sev, pat ābolus novākuši. “Kāda tur raža bija pagājušajā gadā,” – viņi dziedāja kā lakstīgalas. Viņus vispār nekas nemulsināja. Viņi uzskatīja, ka viņiem ir taisnība.
“Mēs jau tikai pa pamestiem gabaliem staigājam, kāda jēga tam tukšam stāvēt? Un pirti arī jākurina, lai koks nesaraujas. Tātad – jums vēl jāpasaka mums paldies, ka pieskatījām jūsu mantu,” smējās kaimiņš.
Mēs, protams, lūdzām viņus atbrīvot mūsu zemesgabalu un atjaunot žogu, kāds bija agrāk. Kaimiņi bija sašutuši, ka mēs viņus “izmetam”, jo viņi jau gandrīz kā ģimene esot – redz, rūpējušies par īpašumu.
Lasi vēl: Vai mums ierastās luksuss preces iet uz norietu – Ķīna sāk runāt skaļāk
Foto: Pixabay
Vīrs uzreiz iekļāvās sarunā: “Pirmkārt – uzlikt normālu žogu, nevis šo žoga surogātu,” un es vienprātīgi piekritu. Bez siltinājuma vasarnīcai var iztikt, bet no tādiem kaimiņiem noteikti jānožogojas – pārāk jau nekaunīgi un uzmācīgi.
Kad jau taisījāmies prom, kaimiņš vēl prasa – “Ko tad tā? Kāpēc pirti aizslēdzāt? Mums vēl ūdens procedūras bija plānā.” Nu jau pieklājības pēc pagaidīja, kamēr mēs pabeidzām klīst pa zemesgabalu.
Bet, draugi mani – viss, brīvbiļete beigusies! Tagad mūsu pirts darbojas tikai priekš mums – sev lai ceļ, atbildēja vīrs kaimiņam. Un nākamajā dienā vīrs brauca vēlreiz viens pats – redz, slēdzeni no pirts atkal bija nolauzuši, redzams, ka kurinājuši. Es pat nebiju pārsteigta. Tfu! Cik ātri vien iespējams jāliek žogs, lai kaimiņi nevarētu pa mūsu zemesgabalu staigāt kā pa savu – sirdsapziņas nekādas!
