Kādā pavasara dienā mēs savā ciemā sapulcējāmies uz talku, lai sakoptu apkārtni. Es devos uz turieni no rīta, lai paelpotu svaigu gaisu, aprunātos ar ciema ļaudīm un pie viena izvārītu zivju zupu talciniekiem.
Tur satiku vietējo mednieku Pēteri. Viņš ir kluss cilvēks, kurš atstāj bargu iespaidu, bet, ja kaut ko pastāsta, tas ir par lietu, nevis tukšas pļāpas. Mēs stāvējām pie ugunskura, es iemetu tajā dažus zarus, bet viņš turēja rokās desmit olas. Paņēma vienu, stāvēja un grieza to. Tā bija parasta, balta ola. Es viņam vaicāju:
– Vai olas liksi zivju zupā? Viņš iesmējās un atbildēja: – Nē, zemē. Protams, man šķita, ka Pēteris joko. Bet viņš to bija domājis nopietni. Vīrietis iedūra zemē lāpstu, paņēma mitras zemes gabalu ar blīvu māla kārtu un pārklāja ar to olu.
Sanāca biezs kamols – viņa dūres lielumā, ne mazāks. Ugunskurā jau bija izdegušas ogles, karstums bija vienmērīgs, bez liesmas. Pēteris uzlika šo kamolu tur, tieši pa vidu, bet virsū uzbēra ogles. Pēc tam tādos pašos kamolos ielika arī pārējās olas.
Lūk, ko viņš pēc tam pastāstīja:
Vārītas olas ātri bojājas, īpaši karstā laikā. Tās jātur aukstumā, bet ko iesākt, ja tuvumā nav ledusskapja? Jēlas olas dabā glabājas ilgāk, tā nu tas ir. Ja neapstrādātas olas tur prom no saules, tās var nostāvēt pat divas nedēļas, nesabojājoties.
Lasi vēl: Vasara nenāk, un tā nav jāgaida: sinoptiķi prognozējuši laikapstākļus nākamajiem trim mēnešiem
Bet kā olas pagatavot, ja dodaties pārgājienā vai ilgstoši veicat meža darbus? Cepšanai taču nepieciešama panna, vārīšanai – katliņš vai plīts, kā arī ūdens, kas ir jāvāra, bet tas ne vienmēr ir viegli, atrodoties dabā.
Bet šī olu pagatavošanas metode neprasa neko, vajag tikai labas ogles un zemi zem kājām. Kamolam jābūt blīvam, biezam, apmēram trīs centimetriem katrā pusē. Pretējā gadījumā ola sadegs vai pārsprāgs no karstuma. Ja kamols ir biezāks, pagatavošana vienkārši prasīs ilgāku laiku.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
