Vecenītes pleci nošļuka vēl zemāk, un viņa, skatoties uz leju, paņēma maizi un devās uz izeju. Taču pēkšņi, kad viņa bija gandrīz tikusi līdz durvīm, pie kases pienāca jauna rudmataina sieviete un klusu sacīja: – Es samaksāšu par pienu. Un, lūdzu, iesveriet vecmāmuļai arī dārzeņus un augļus. Kasiere nošņācās, pat nepaskatījusies uz jauno sievieti. – Jūsu nauda, jūsu darīšana, viņa nomurmināja. – Tikai nevajag šeit taisīt scēnu.
– Būs gan scēna, sieviete mierīgi atbildēja, skatoties kasierei tieši acīs. – Tikai to nerīkošu es. Viņa pagriezās pret večiņu. – Vecmāmiņ, lūdzu, uzgaidi. Mēs tūlīt visu nokārtosim. Sieviete piegāja tuvāk kasei, izvilka telefonu un nofotografēja pārdevēju, leti un sirmo kundzi.
– Ei, ko tu dari? – kasiere iebrēcās. Noliec kameru!
– Vai tu zini, kas es esmu? – sievietes balss kļuva stingra. – Esmu blogere. Rakstu par cilvēkiem. Par vienaldzību, par cietsirdību, par netaisnību. Man ir vairāk abonentu nekā jūsu veikalā pircēju.
Un tagad es viņiem visiem pastāstīšu, kā jūs izturaties pret veciem cilvēkiem. Kasiere nobālēja, bet tomēr nekaunīgi pasmaidīja: – Vai jūs domājat, ka kāds jums ticēs? – Šā veikala direktors ir mans tēvocis. Un ziniet ko? Viņš jau ilgu laiku ir teicis, ka personāls ir “jāizvēdina”. Es domāju, ka sāksim ar jums.
Sieviete ātri ielika iepirkumu grozā pienu, sieru, ābolus, mandarīnus, graudaugus, gaļu un piegāja pie vecmāmiņas. – Ejam, es jūs pavadīšu. Un neuztraucieties, tagad jums vienmēr būs viss nepieciešamais.
Vecā sieviete klusi pamāja, asaru pilnām acīm skatīdamās uz savu glābēju. – Paldies, mīļo meitiņ, viņa nočukstēja. Ja tev patika šis aizkustinošais stāsts, atzīmē to ar “patīk” un dalies sociālajos tīklos. Priecāsimies arī par taviem komentāriem, it īpaši, ja dzīvē esi sastapies ar līdzīgiem gadījumiem!
