Un tieši tad viņa uzzināja, ka ir stāvoklī.
Rihards bija priecīgs par šo ziņu. Viņš jau sen bija sapņojis par bērnu. Kādā brīdī Kristīne pat nodomāja, ka varbūt viņa izdarījusi pārsteidzīgus secinājumus un līdz ar bērna nākšanai pasaulē dzīvē viss mainīsies uz labo pusi.
Tomēr absurds kļuva vēl lielāks…
Kad Kristīne devās grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, Rihards teica, ka maksāšot tos izdevumus, kas saistīti ar bērnu, tomēr viņš uzreiz paziņoja, ka nepalīdzēs bērnu pieskatīt.
Redzi, es maksāju, bet tu rūpējies par bērnu.
– Kafija palīdz. Nepaļaujies uz mani,” viņš noteica kategoriski, kad Kristīnei bija sajūta, ka viņa varētu aizmigt stāvus.
Tajā pašā laikā neviens neatcēla arī mājas darbus.
Kristīne vairs neatpazina sevi spogulī. Bezrūpīgi mati ar gumiju, saburzītas drēbes un mūžīgi nogurusi seja.
– Mīļā, tu vismaz sakopies. Piedod, bet tu neizskaties labi. Drīz es vairs negribēšu gulēt ar tevi vienā gultā…
Tajā brīdī Kristīnei sākās citas domas.
“Ko man darīt, ja viņš atradīs kādu citu? Es to nespēšu izturēt!”.
Lai gan patiesībā vārda tiešajā nozīmē viņa jau šobrīd neko vairs nevarēja izturēt. Labi, ka viņa paspēja piezvanīt savai mammai, un viņa nekavējoties ieradās.
– Meitiņ, vai tu esi nolēmusi sevi padarīt par traku? Kurp skatās tavs vīrs?
Kristīne smagi nopūtās un atbildēja mammai:
– Mamma, tu taču zini, ka mums ir tas līgums…..
Lasi vēl: Vīrs Maijai pēc 16 laulībā nodzīvotiem gadiem paziņoja, ka grib šķirties; Par Maijas atbildi un sagatavoto “pārsteigumu” vēl tagad runā visa Teika
– Kāds līgums, tev taču ir mazs bērns… Vai viņš ir galīgi zaudējis prātu? – Kristīnes mamma bija dusmīga.
Vakarā Kristīne nolēma aprunāties ar vīru, taču joprojām nesaņēma no viņa vēlamo atbalstu.
– Mīļā, es tevi ļoti mīlu un uztraucos, kad tu jūties slikti. Bet tev ir jāsaprot, ka tāda ir mūsu vienošanās. Neviens tev nav piespiedis šo izvēlēties.
– Es tā vairs nevaru.
– Es saprotu, tad samierinies, ka es būšu galvenais, un viss būs citādi.
Šis nosacījums izklausījās kā šantāža.
– Zini, es to vairs nepieņemšu. Cik ilgi vēl? Es nepazīstu nevienu ģimeni, kurā sieva katru reizi maksā pati par sevi. Atsakās no jaunām drēbēm un manikīra, izskatās kā nezin kas… Es ar to esmu samierinājies. Bet tev pat nerūp mana veselība.
– Tā nav taisnība! – Rihards sāka strīdēties.
– Piedod, bet es tev neticu. Man blakus nav vajadzīgs tāds vīrietis, ar kuru es nejūtos kā aiz drošas akmens sienas.
Kristīne paņēma dēlu un devās pie savas mātes. Ilgu laiku viņi nešķīrās oficiāli. Turklāt Rihards bija pret to. Galu galā, viņi tik un tā izšķīrās.
Kristīne nolēma sākt jaunu dzīvi. Turklāt viņa negribēja, lai viņu dēlam būtu līdzīgs ģimenes modelis. Jā, viņa pieļāva kļūdu, bet viņa negribēja sabojāt sava bērna dzīvi.
Šķiršanās bija pareizais lēmums, un to vajadzēja izdarīt daudz agrāk.
Kristīnes mammas palīdzēja meitai un ar prieku pieskatīja mazdēlu. Ko nevar teikt par Rihardu, kurš par mazo Danielu atcerējās tika apmēram reizi mēnesī. Un pēc kāda laika viņš vispār pārstāja nākt pie dēla ciemos.
Viņš dzīvoja savu dzīvi. Baumoja, ka viņš pat sācis flirtēt ar kādu savu kolēģi darbā. Bet Kristīnei tas vairs nerūpēja.
Viņas prātā bija tikai viens jautājums:
“Interesanti, vai viņa maksā par sevi arī restorānā?” Kristīne sev jautāja.
Kāda gan tam bija nozīme… Tagad viņai viss bija citādi. Ir jāaudzina dēls un jādod viņam vislabākais.
Labi, ka tagad modernās tehnoloģijas ir attīstītas un viņai izdevās atrast labu attālinātu darbu. Īsāk sakot, dzīve pamazām sāka uzlaboties.
Kad Daniels paaugās, viņa pat pierakstījās uz dejām, lai dažādotu savu dzīvi. Turklāt viņai ļoti patika viņas deju partneris Andris.
Viņš bija pieredzējušāks dejotājs un labprāt dalījās ar viņu savā pieredzē. Kādā brīdī viņi kļuva daudz tuvāki un bieži sāka sarakstīties vakaros.
Viņu nemaz nesatrauca tas, ka Kristīnei bija bērns. Gluži otrādi, viņš ļoti vēlējās ar viņu iepazīties. Tikai viņa nebija gatava šādam solim.
– Kāpēc mums šodien kopā neapēst vakariņas?
– Kāpēc ne?
Andris pasūtīja viņai dažādas kūciņas un ar prieku vēroja, kā viņa tās ēd.
Vakara beigās viņš palūdza viesmīlim rēķinu. Kristīna no ieraduma izvilka savu karti, lai samaksātu. Tomēr Andris pārsteigti uz viņu paskatījās.
– Vai tu gribi mani aizvainot? Noliec to prom! – viņš uzstājīgi teica Kristīnai.
Kristīne bija patiesi pārsteigta. Galu galā, viņa nav viņa sieva un viņi pat nav kļuvuši tuvi.
– Turpmāk atceries, ja mēs atnākam uz restorānu, tad maksāju es, un nekādi attaisnojumi netiek pieņemti.
Tomēr īsti vīrieši nav pārstājuši eksistēt. Un Andris to ir vairākkārt apstiprinājis ar savu piemēru.
Pēc sešiem mēnešiem viņi apprecējās. Viņš izrādījās ne tikai galants vīrietis, bet arī gādīgs tēvs. Viņš mīlēja Danielu, kurš viņu sauca par tēti.
Kādu dienu iezvanījās telefons. Tas bija pazīstams numurs. Taču Kristīne vairs negaidīja šo vīrieti.
– Es gribu satikt savu dēlu, – pārliecinoši teica Rihards.
– Tas ir dīvaini, ka tu par viņu atcerējies tikai pēc tik ilga laika. Bet nesatraucies, viņam ir tēvs, kaut arī ne bioloģiskais, bet īstais.
Rihards sāka smieties un teica:
– Es brīnos, kurš gan ar tevi tā bija ar mieru sākt dzīvot kopā?
– Droši vien kāds, kuram vairāk rūp ģimene nekā viņa principi.
Tajā brīdī Kristīne pārtrauca šo bezjēdzīgo un uz visiem laikiem bloķēja Riharda numuru.
Kā jūs uzskatāt, vai ģimenes modelis, kurā ir vienlīdzība ir šāds? Vai tam ir tādam jābūt?