Bet kādu dienu viņš teica:
— Tu varētu izvest manu suni pastaigā. Tev nāktu par labu svaigs gaiss.
— Ejam kopā.
— Mums nevajadzētu pārāk bieži rādīties cilvēkiem acu priekšā.
Es it kā tiku aplieta ar aukstu ūdeni. Vai viņš kaunas par mani? Vai arī es vienkārši esmu kļuvusi par ērtu saimnieci?
Vakarā es nolēmu ar viņu izrunāties.
— Ivar, mājas darbi ir jādala uz pusēm. Tu taču pats vari izmazgāt savas drēbes.
Viņš pārsteigti paskatījās uz mani, tad smīnot atbildēja:
— Tu gribēji jaunāku vīrieti, tāpēc tev viņam ir jāizdabā. Citādi, kāda no tevis jēga?
Es klusēju tieši trīs sekundes.
— Tev ir 30 minūtes, lai savāktu savas mantas un pazustu no šejienes.
— Ko? Es nevaru! Mana meita jau ir atvedusi savu draugu uz manu dzīvokli.
— Nu tad dzīvojiet visi kopā!
Es aizvēru durvis un nejutu ne vilšanos, ne nožēlu. Tikai vieglas skumjas. Vai tiešām manā vecumā nav iespējams atrast patiesu mīlestību?
Vecums nav šķērslis laimei, bet attiecībās svarīga ir savstarpēja cieņa un līdzvērtīga partnerība. Labāk būt vienam, nekā kopā ar kādu, kurš redz tevi tikai kā ērtību.
Ko jūs domājat par šo situāciju? Vai es rīkojos pareizi, pārtraucot attiecības, kurās nebija savstarpējas cieņas? Vai, jūsuprāt, vecums ietekmē iespējas atrast patiesu mīlestību? Dalieties savās domās un pieredzē!
