Sarmīte saņēma ziņojumu, kas, šķiet, nāca no viņas sen aizgājušās mātes. Atverot īsziņu, viņa uz mirkli sastinga un nespēja neko pateikt, taču pēc brīža saņēmās un mēģināja saprast notiekošo.
“Sarmīte, tu izskaties mazliet satraukta,” teica mana draudzene Māra, uzmanīgi vērojot mani.
Es smagi noriju siekalas, mans kakls bija izžuvis, kļuva kā smilšpapīrs. “Es… Es saņēmu ziņu no mammas.”
Māra nolieca galvu, viņas sejas izteiksme kļuva nopietna. “Bet tava mamma… viņa jau divus gadus ir aizgājusi.”
“Es zinu,” es čukstēju, un man trīcēja rokas, kad es viņai pasniedzu savu telefonu. “Bet paskaties.”
Ziņa uz ekrāna bija īsa, bet tai bija dziļa ietekme uz mani: “Sarmīte, mīļā. Es tevi ļoti mīlu. Man ļoti žēl, ka mēs esam zaudējuši saikni kopš manas aiziešanas. Lūdzu, piedod man.”
Māras seja kļuva bāla. “Tas… tas nevar būt īsts ziņojums. Kāds, iespējams, izspēlēja sāpīgu joku ar tevi.”
“Es patiešām nezinu,” es atbildēju, balsī jūtot trauksmi. “Bet šī sajūta… Tā ir kā kaut kas ļoti pazīstams, it kā tā būtu mana mamma, kas patiešām mēģinātu ar mani sazināties.”
Tomēr..
Pirms Māra paspēja atbildēt, ekrānā parādījās vēl viena ziņa. Es pārsteigti uzlūkoju ekrānu, un mana sirds sāka pukstēt ātrāk. Ziņojums vēstīja: “Sarmīte, vai atceries to mūsu īpašo vietu? To mazo dīķi. Man šķiet, ka mēs abām tur bija tik labi. Es ceru, ka kādu dienu varēsim atgriezties.”
Es sajutu, kā mani pārņem neskaidrības un uztraukuma sajūta. “Tā ir viņa, Māra. Tai jābūt viņai.”
Māra viegli pakratīja galvu, mēģinot atrast loģisku izskaidrojumu. “Varbūt tas ir kāds maldinošs pārpratums vai nejauša kļūda. Mums būtu jāpārbauda, kas ir aiz tā stāv.”
Kamēr mēs sēdējām manā vāji apgaismotajā virtuvē, ziņas turpināja pienākt. Katras no tām bija arvien personiskākas, katra atvēra vecas rētas. “Vai tu atceries to vasaru pie ezera? Man tās dienas pietrūkst. Man pietrūkst tu.”
Māras acis paplašinājās no bailēm. “Sarmīte, tas kļūst nekontrolējams. Mums jādodas uz pilsētu.”
“Bet kas, ja tā patiešām ir viņa?” es jautāju, gandrīz nezināmi čukstot. “Ko darīt, ja viņa mēģina atgriezties?”
Māra satvēra manas rokas, cieši tās saspiežot. “Sarmīte, tava mamma ir aizgājusi. Tā nav viņa. Tas ir kāds, kas cenšas tevi samulsināt.”
Atnāca vēl viena ziņa, kas bija pilnīgi citāda: “Meita, esi uzmanīga attiecībā uz cilvēkiem, kas slēpjas aiz maskām.”
Es jutu, kā bailes arvien vairāk apņem mani. “Ko tas varētu nozīmēt?”
Māra stingri saspieda manu roku. “Mums jāatklāj, kas ir aiz tā visa, un jādara tas tūlīt.”
Nakts vilkās garumā, un ziņojumi nāca viens pēc otra. Katrs no tiem kļuva arvien satraucošāks, katrs lika man justies kā sasprindzinātam no iekšpuses. Es sajutu, kā mans prāts sāk zaudēt stabilitāti, un robeža starp realitāti un murgiem kļuva neskaidra.
“Sarmīte,” Māra teica, runājot ar stingru, pārliecinošu balsi. “Mēs to izturēsim. Bet tev ir jādod man solījums.”
Es skatījos uz viņu, cenšoties noturēt savu prātu un atrast kaut nelielu mieru. “Ko?”
“Apsoli, ka nekādā veidā nekļūsi pārsteidzīga,” viņa sacīja ar nopietnu skatienu.
Es piekrītu, un sirds man sasprindzinājās no bailēm. “Es apsolu.”
Bet, kad ziņas beidzot pienāca, es nevarēju izdzēst no prāta sajūtu, ka tūlīt notiks kaut kas nepatīkams. Un, lai arī cik ļoti es cenšos, mātes klātbūtnes sajūta man nepameta.
Nākamā ziņa kļuva izšķiroša manam liktenim: “Sarmīte, viņš nāk pēc tevis.”
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
