Istaba šķita kļuvusi vēsāka, it kā temperatūra būtu nedaudz pazeminājusies. Māras acis uzmanīgi skenēja telpu, meklējot jebkādas briesmas. Es redzēju, kā viņas acīs atspoguļojās manas pašas bailes.
“Kas notiek?” jautāja Māra.
“Es nezinu,” atbildēju es. “Bet mums ir jādodas prom. Tagad.”
Mēs paķērām mēteļus un steidzāmies iziet no dzīvokļa. Iela bija tukša, un pilsēta šķita pārsteidzoši klusa. Mans telefons atkal atskanēja, un uz ekrāna parādījās vēl viena ziņa: “Sarmīte, ej uz veco baznīcu.”
Māra to izlasīja man pāri plecam. “Kāpēc uz baznīcu? Kas tur ir?”
“Tur mēdza iet mana mamma, kad viņai vajadzēja padomāt,” es atbildēju, un mana balss trīcēja. “Varbūt tur ir kāda atslēga?”
“Vai varbūt tā ir lamatas,” iebilda Māra, nervozi skatoties apkārt. “Vai tu esi par to pārliecināta?”
Es pakratīju galvu, bet sapratu, ka mums nav citas iespējas. Mēs steidzāmies pa tumšajām ielām, mūsu soļi atbalsojās klusumā. Kad tuvojāmies vecajai baznīcai, es sajutu dīvainu baiļu un cerību maisījumu. Baznīca slējās priekšā, tās smailes caururbjot nakts debesis.
Mēs nonācām pie baznīcas, un koka durvis saskrāpēja, kad tās atvēru. Iekšpusē bija tumšs, vienīgā gaisma nāca no mazas, mirgojošas svecītes. Es nokāpu uz ceļiem, un man sita sirds.
“Mammu?” es čukstēju, jūtoties muļķīgi.
Atbilde nesekoja, tikai mana elpošana. Es aizvēru acis, mēģinot sevi nomierināt. Pēkšņi sajutu aukstu roku uz sava pleca. Es pagriezos, un mana sirds iekšpusē pārtrūka.
Bet tur neviena nebija. Tikai mirgojoša svece un tumsa. Tālrunis atkal iezvanījās: “Sarmīte, man ir žēl.”
Es jutu, kā man acīs ieplūst asaras. “Es tev piedodu, mammu. Bet es nesaprotu. Kas notiek?”
Māra iegāja telpā, viņas seja bija ļoti bāla. “Sarmīte, mums vajadzētu doties prom. Šī vieta man rada lielu satraukumu.”
Tikko mēs pagriezāmies, lai izietu, aiz mums aizvēra baznīcas durvis. Gaiss kļuva vēsāks, un es sadzirdēju vājus čukstus, it kā no tālienes. “Sarmīte, viņš ir šeit.”
Pie baznīcas ieejas parādījās ēnains tēls, kas lēnām virzījās mums pretī. Mēs ar Māru paslīdējām aiz baznīcas atzveltnes, acis izplestas no bailēm.
Figūra apstājās tieši konfesijas priekšā, un vājā gaismā es varēju saskatīt viņa seju. Tas bija vīrietis, acis bija iegrimušas un tumšas, izteiksme tukša. Viņš man kādu atgādināja, bet es to uzreiz neatpazinu. Viņš izstiepa roku durvju virzienā.
“Māra, bēdz!” es kliedzu, spiežot viņu pretī otrajām durvīm. Viņa paklupa, bet uzreiz piecēlās un skrēja. Es viņai sekoju, man sirds trakoti pukstēja. Mēs skrējām cauri tumšajai baznīcai, aiz muguras atbalsojoties vīrieša soļiem.
Mēs izskrējām naktī. Mēs neapstājāmies, līdz bijām dažus kvartālus no mājas.
Māra paskatījās uz mani, viņas acis atkal paplašinājās no bailēm. “Kas tas bija?”
“Es nezinu,” es atbildēju, rokās turot telefonu. “Bet es domāju, ka mamma mēģināja mani brīdināt.”
Tālrunis atskanēja pēdējo reizi, ziņa bija skaidra un galīga: “Sarmīte, esi uzmanīga. Es tevi mīlu, tava tēva gars vairs netraucēs, viss ir beidzies.”
Es paskatījos uz Māru, acīs spīdēja asaras. “Mans tēvs nebija viegls cilvēks, viņš jau vairākus gadus ir aizgājis, bet pirms viņa aiziešanas viņš man apsolīja, ka mani atradīs.” “Man bija ļoti slikti.”
Māra piekodināja, cieši saspiežot manu roku. “Viņš ir aizgājis, viss ir kārtībā, mamma tev palīdzēja.”
Kad mēs gājām mājās, es nevarēju izvairīties no sajūtas, ka mamma joprojām ir kopā ar mani un vada mani cauri tumsai.
Neaizmirstiet, ka visi mūsu aizgājušie tuvinieki mūs vienmēr sargā un sargās, lai arī kur viņi atrastos!
