Iekāpjot autobusā, samaksāju par biļeti un ar vēsu prātu uzliku austiņās mūziku. Drīz vien es biju iegrimusi savās domās, līdz izdzirdēju kliedzienus un vaidus.
Visi pasažieri izbrīnīti atskatās atpakaļ, bet tur ir sieviete. Autobusa šoferis ātri saprata situāciju un paziņoja, ka nākamā pietura būs Dzemdību nams, lai gan tas nemaz nebija pa ceļam. Pasažieri, kuri negribēja turpināt ceļu, vienkārši izkāpa.
Savukārt es paliku, jo man nebija jāsteidzās, un vēlējos palīdzēt. Autobusa šoferis brauca ātri, bet uzmanīgi, līdz nonācām pie dzemdību nama. Viņš steidzās tik ļoti, ka riteņi gandrīz nespēja sekot viņa rīcībām.
Ja šāds vadītājs strādātu ātrajā palīdzībā, viņš noteikti būtu viens no labākajiem šoferiem. Nonācām pie galamērķa, un viņš ātri piegāja pie sievietes, paņēma viņu uz rokām un ienesa ēkā. Tajā laikā man ienāca prātā paņemt jaunās māmiņas somu un telefonu.
Kontaktu sarakstā atradu “vīriņš”, piezvanīju, izskaidroju situāciju un norādīju adresi. Savācu visas mantas no autobusa un steidzos pakaļ šoferim.
Tikmēr autobusa šoferis nodeva sievieti ārsta rokās, un mēs abi kopā sagaidījām vīra ierašanos. Kamēr gaidījām, sākām runāt, un viņš izrādījās superīgs vīrietis! Kaut vairāk būtu tādu cilvēcīgu cilvēku!