Foto: Pixabay
Visu mūžu nodzīvoju mīlestībā un saskaņā ar vīru, bet vecumdienās esmu kļuvusi nevajadzīga
Raksta epigrāfs: „Cik skumji: mierina doma, ka citiem ir sliktāk.” — Oskars Vailds
Vēlos precizēt, ka “nevajadzīga” ne tikai dažiem apkārtējiem. Vispirms – pati sev. Vīrs aizgāja pēc mūsu 45 kopdzīves gadiem. Kad viņa vairs nebija, domāju, ka būs grūti, bet ne tik.
Ieraduma pēc ilgi turpināju no rīta uzlikt uz galda divas kafijas tases, nevis vienu. Naktīs televizoru pat neizslēdzu, lai netraucētu skaļi galvā skanošais klusums. Dienās meklēju sev nodarbi, lai kaut kā novērstu domas. Šobrīd daudz kas nav mainījies. Nekas nav pārgājis. Vienīgi vairs nelieku uz galda divas tases un izslēdzu televizoru naktī.
Foto: Pixabay
Esmu pieradusi pie klusuma un pie domas, ka esmu tukša. Bērni jau ir pieauguši, viņi arī agrāk dzīvoja atsevišķi un ciemojās pie mums ar vīru tikai svētkos. Viņi zvana, interesējas, kā man iet, stāsta par savu dzīvi. Es arī nevēlos viņus traucēt – viņiem tāpat darba pār pārēm.
Draugu gandrīz vairs nav. Tikai tādā līmenī – “sveiki” – “atā” un apsveikumi svētkos. Viss tāpēc, ka agrāk mēs draudzējāmies ģimenēm. Priecājāmies pāros, svinējām dzīves nozīmīgos notikumus, tikāmies uz loto vakariem, dziedājām dziesmas pie galda. Kopumā dzīve bija piepildīta ar patīkamu saskarsmi.
Tagad tādai saskarsmei vairs nav iemeslu. Aizejot ciemos pie draugiem un redzot viņu ģimenes idilli, es vēl vairāk jūtos savādi. Sākumā atsaucos uzaicinājumiem, tagad pateicos un atsakos.
Mēģināju sadraudzēties tuvāk ar savām kaimiņienēm – vientuļām sievietēm manā vecumā. Jau agrāk nesapratu, kā ar viņām varētu komunicēt. Tagad esmu pārliecinājusies, ka man bija taisnība.
Lasi vēl: Ar ko var saskarties mainot savu uzvārdu pēc kāzām un vai tas ir pareizi
Foto: Pixabay
Tur nav normālu sarunu. Tikai tenkas. Es nevaru dzīvot tādā pasaulē, kur visi runā lieku viens par otru. Šis ir tāds dzīves posms, kad gribas mieru, klusumu. Noslēdzu kompromisu ar sevi un sāku biežāk komunicēt ar Vēsmu no blakus dzīvokļa. Sākumā viņa šķita laba.
Man bija tik liels prieks, ka manās mājās katru dienu dzirdama vēl viena balss – bez manas un televizora. Par to arī piekritu dot viņai produktus, dāvināt dāvanas (piedāvāju ņemt, kas viņai patīk). Piemēram, viņa ieraudzīja pie manis skaistu statueti, sajūsminājās, un es tai piedāvāju – ņem sev. Viņa priecīga, bet es vēl priecīgāka.
Bet tad kautkas sāka mainītisies…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
