22 gadu vecumā Jūlija apprecējās. Viņas izvēlētais vīrietis bija no labas ģimenes, bez kaitīgiem ieradumiem un pievilcīgs – tieši tāds, kādu viņa bija vēlējusies.
Tagad bija pienācis laiks ķerties pie veiksmīgas karjeras veidošanas. Jūlija veiksmīgi apvienoja studijas ar darbu. Neskatoties uz salīdzinoši nelielo pieredzi, viņa guva lielus panākumus, un bija skaidrs, ka drīz viņu iecels par nodaļas vadītāju, kurā viņa strādāja. Vajadzēja tikai vēl mazliet pacensties.
Pēc 10 mēnešiem Jūlija uzzināja, ka ir stāvoklī. Viņa dzemdēja veselīgu bērniņu un devās dekrētā. Tomēr viņas profesija to “nepiedod”, un visas jaunā speciālista zināšanas kļuva nevajadzīgas vēl pirms mazulis paspēja izrunāt pirmo vārdu. Jauna māte pilnībā pārvērtās par mājsaimnieci, saslima ar tā dēvēto smaidīgo depresiju (slēpto garastāvokļa pasliktināšanos) un pilnībā pievērsās bērna audzināšanai.
Oļegs kopš bērnības neizrādīja interesi par mācībām. Viņu vairāk saistīja puiciskas lietas – sports, mašīnas, filmas.
Tas turpinājās līdz brīdim, kad viņš pabeidza vidusskolu. Tad viņš satika Viktoriju – sievieti, par kuru viņš bija sapņojis visu mūžu. Viktorija bija apburta ar šo jauko puisi, kurš, turklāt, bija pilnīgi godīgs un atklāts pret viņu.
Viņu attiecības pirms kāzām bija kā divu labu draugu saikne, tāpēc, dzīvojot kopā, viņi nesaskārās ar grūtībām vai negatīvismu. Starp viņiem valdīja mīlestība un harmonija.
Oļegs ieguva labi apmaksātu darbu, taču vienīgais trūkums bija laiks. Viņš reti satika savu mīļoto, nemaz nerunājot par vecākiem. Taču viņu pilsētā nebija citu darba iespēju, kas nodrošinātu līdzīgus ienākumus.
Uz mātes bērēm Jūlija un Oļegs neieradās. Viņi skaidroja, ka dažādu apstākļu dēļ nebija varējuši būt kopā ar māti pēdējās stundās, bet vēlāk visiem atvainojās. Tomēr abi bez grūtībām atrada laiku, lai ierastos pie notāra, kad tika nolasīts mātes testaments.
Dokuments bija ļoti īss – tajā nebija neviena ievada vai atvadu vārdu, tikai skaidri norādīts, kas saņems māju mantojumā. Mūžībā aizgājušās griba bija nepārprotami skaidra.
Par savu vienīgo mantinieci viņa bija iecēlusi Oļega sievu Viktoriju, ar nosacījumu, ka īpašums paliek viņai un netiek nodots vīram. Mantiniece bija tiesīga pārdot īpašumu trešajām personām, bet nekā citādi rīkoties ar to nedrīkstēja.
Izrādījās, ka Viktorija patiešām bija sekojusi savai sirdij un apmēram pusgadu no visas sirds un bez atlīdzības rūpējusies par vīramāti, kura pat to nebija lūgusi. Abi vecās kundzes bioloģiskie bērni bija pārāk aizņemti ar savām dzīvēm, lai sniegtu palīdzību.
Un, lūk, ko viņa nolēma: “Es savu pienākumu pret bērniem esmu pildījusi un viņus godprātīgi uzaudzinājusi, bet viņi nav izpildījuši savu pienākumu pret mani, kad es kļuvu veca. Tāpēc būs taisnīgi, ja manu īpašumu saņems Viktorija – viņa to ir pelnījusi.”
Kāds ir tavs skatījums uz šo emocionālo stāstu un tā varoņiem? Būtu interesanti dzirdēt tavu viedokli vai pieredzi šāda veida situācijā!
