– Arni, kas tas ir? – jautāju, pēkšņi ieejot istabā. Viņš pagriezās pret mani, manāmi apmulsis. “Mammu, tas nav tas, ko tu domā,” viņš iesāka, bet es vairs nevarēju viņā klausīties.
– Vai esat iesaistīts kādā aizdomīgā biznesā? Kas ir šie cilvēki? Kāpēc viņi tev tādas lietas raksta? Vai jūs vispār saprotat, kā tas varētu beigties? – Mana balss no satraukuma trīcēja. Arnis nopūtās un centās mani nomierināt. – Mammu, lūdzu, apsēdies. Es visu paskaidrošu, viņš teica. Es apsēdos uz gultas malas, cenšoties beigt trīcēt. Arnis apsēdās man blakus un sāka runāt.
– Tas nav tas, ko tu domā, mammu. Es strādāju pie sava projekta. Atceries, ka es tev stāstīju par ēdināšanas programmu? Tātad, es pabeidzu galveno daļu un ievietoju priekšskatījumu tiešsaistē. Tagad es meklēju investorus, un mēs sazināmies specializētā vietnē jaunizveidotiem uzņēmumiem.
Šie cilvēki ir potenciālie investori, restorānu īpašnieki, kuri varētu iegādāties manu programmu. Viņi gribēja redzēt, uz ko es to uzrakstīju, tāpēc es nosūtīju sava datora fotoattēlu. Viņi nedomā darīt neko sliktu, tieši otrādi, viņi vēlas ieguldīt manā projektā. Es jutu, ka no maniem pleciem paceļas milzīgs svars. Bet joprojām paliek jautājumi.
Lasi vēl: Īstas ziemas vairs nebūs -meteorologs pastāstīja, kāds būs janvāris un februāris
– Bet kāpēc tu man nepateici agrāk? Kāpēc tik slepeni? – Mammu, es negribēju tevi traucēt. Man likās, ka tu nesapratīsi vai neticēsi, ka tas ir nopietni. Bet tagad, kad tu visu zini, man ir vēl vieglāk,” viņš pasmaidīja. Es dziļi ievilku elpu. Izrādījās, ka uztraucos par velti, bet tik un tā jutos vainīga, ka uzreiz domāju par slikto. – Anton, tu esi gudrs. Bet, lūdzu, turpmāk šādas lietas nepaturi pie sevis. Es esmu tava māte, man jāzina, ka ar tevi viss ir kārtībā.
Viņš pamāja ar galvu un apskāva mani. – Labi, mammu. Nav vairs noslēpumu.
