– Tev ir jāpiedod un jāatgriežas pie mana dēla – Mana bijusī vīramāte man teica. Katrīna ar šķību skatienu raudzījās uz savu bijušo vīramāti, un viņas galvā virmoja tikai viena doma: “Kāda lapsene!”.
Uzreiz ir manāms, ka viņa to visu ir izplānojusi… Lai gan Silvijai vienmēr šis izdevās, viņa bija kā šahists, kas domā trīs gājienus uz priekšu…
Bet sākot no sākumā… Ir tāda vīriešu “suga”, ļoti “daudzsološa”. Šiem vīriešiem nepietiek ar vienu sievu, viņi vēlas piedzīvojumus arī citur. Kāpēc viņi to dara? Kas to var pateikt? Visticamāk, personiskās statistikas dēļ, lai, tā teikt, paglaudītu savu ego.
Ivars, Katrīnas bijušais vīrs, bija tieši tāds mačo. Bija pagājuši tieši divi gadi pēc tam, kad viņi bija saistījušies ar laulības saitēm, tāpēc šis mīlestību meklējošais vīrietis metās visdažādākajās avantūrās – viņš izmisīgi flirtēja ar visām, ko redzēja: ar kolēģēm darbā, veikala pārdevējām, pārdevējām degvielas uzpildes stacijās un ar stjuartēm lidmašīnās. Pievienojiet tam vēl Katrīnas draudzenes, un jūs iegūsiet diezgan skaidru ainu.
Katrīna, protams, nebija akla, viņa to visu redzēja un katru reizi savam vīram taisīja arī par to skandālus. Nē, ko gan citu viņai vajadzēja darīt? Skatīties caur pirkstiem uz visiem šiem izgājieniem?
– Ivar, varbūt tev ir kāds mazvērtības komplekss? – viņa jautāja vīram. – Vai tu sirdī esi olimpietis? Neizdevās sportā un nolēmi iegūt visas zelta medaļas mīlestības jomā?
Viņas vīrs vismazāk atgādināja sportistu – viņš bija neliela auguma, tievs, ar lielu degunu.
Katrīna un arī pati savulaik padevās viņa valdzinājumam. Bet vīramāte vienmēr bija sava dēla pusē. Kā gan citādi?
– Nevajag skatīties uz Ivaru kā uz tik nepastāvīgu. Kad laidīsi pasaulē bērnus, redzēsi, cik labs tēvs viņš ir, – viņa pārliecinoši teica Katrīnai.
Un Katrīna nolēma to īstenot praksē – drīz vien viņa saprata, ka patiešām gaida bērnu.
Kad Ivars to uzzināja, viņš bija sajūsmā. Viņš pat izdomāja bērnam vārdu – Rūdolfs. Tas bija viņa mīļākā rakstnieka Blaumaņa vārds.
Viņš pats iekārtoja mazuļa istabu, līmēja zilas tapetes ar zaķiem, un izvēlējās gultiņu, ko pats arī salika.
– Ko darīsim, ja tā būs meitenīte? – Katrīna piesardzīgi jautāja vīram.
– Tas būs zēns, redzēsi, – pārliecinoši paziņoja Ivars, un viņš nekļūdījās. Tiešām, piedzima spēcīgs, 3800 gramus smags zēns.
Kad Katrīna iznāca no dzemdību nama, viņa ieraudzīja pretī stāvot Igoru un viņa mammu. Viņas vīrs rokās turēja milzīgu rožu pušķi, tikai Katrīnai nepatika, ka viņš visādi centās sev pievērst netālu stāvošās māsiņas skatienu. Jā, laikam nekas šo vīrieti neizmainīs – pat tagad, pat te…
Māte nekavējoties nolēma ņemt mazdēla audzināšanu savās rokās. Šis Katrīnai bija par daudz, jo viņai bija sajūta, ka viss, ko viņa dara, ir nepareizi.
Viņa to vairs nevarēja paciest…
– Silvija, kāpēc tu vienmēr iejaucies? Es pati zinu, kā audzināt Rūdolfu.
– Man šajā lietā ir milzīga pieredze,” ar patosu paziņoja vīramāte. – Esmu izaudzinājusi skaistu zēnu.
– Tu domā to “staigātāju”? – ironizēja Katrīna.
Vīramāte, protams, uzreiz apvainojās un aizgāja, patiesība acīmredzami šis teiktais viņai “iekoda”.
Bet Ivars, kā mēdz teikt, līdz galam “iesnaudās”, kad Rūdolfam apritēja pieci gadi. Pirms tam viņš rīkojās ārkārtīgi piesardzīgi, lai Katrīnai nerastos nekādas aizdomas. Bet tagad viņš bija zaudējis modrību. Tas notika reizē, kad Katrīna kopā ar Rūdolfu aizbrauca ciemos pie savas mammas uz Kuldīgu. Viņa teica vīram, ka atgriezīsies tikai sestdien. Bet viņas paziņa, kas dzīvoja netālu no mammas Kuldīgā, piektdienas vakarā laipni piedāvāja aizvest viņu un Rūdolfu atpakaļ uz Rīgu. Katrīna piekrita, ka tas ir labāk nekā braukt autobusā. Tieši astoņos vakarā Katrīna un Rūdolfs iegāja dzīvoklī…
Raksta turpinājums nākošajā lapā: