– Māmiņ, lūk, te kādam ir kurpes, – priecīgi sacīja dēls. – Tētis laikam nopircis tev dāvanu.
Katrīna paskatījās uz grīdu, patiešām, “dāvana”. Un šis “pārsteigums” tagad smējās viņu abu istabā, kopā ar viņas vīru.
– Rūdolf, ejam, es tev ieslēgšu multfilmas? – viņa sacīja dēlam. Viņa aizveda viņu uz citu istabu, ieslēdza milzīgo televizoru, kas atradās pie sienas. Un ieslēdza arī skaņu. Zēns ar atvērtu muti skatījās “Sponge Bob”, kad aiz viņa muguras aizritēja īsta traģikomēdija.
Vispirms no dzīvokļa durvīm izskrēja blondīne, steigā pat aizmirstot savas kurpes. Tad aiz viņas aizskrēja nomāktais tēvs… tērpies vien halātā. Viņa bikses, krekls un kurpes lidoja viņam pakaļ pa durvīm. Pēc tam Katrīna aizslēdza durvis, iegāja istabā pie Rūdolfa un teica:
– Nu, tas ir viss.
– Tas ir viss, kas? – zēns nesaprata.
– Tētis aizbrauca komandējumā, droši vien uz ilgu laiku, – atsmaidīja Katrīna.
Pēkšņi viņai šajā pilsētā Rīgā, kur viss viņai atgādināja vīru un viņa piedzīvojumiem, kļuva tik grūti būt. Viņai ļoti gribējās krasi nomainīt vidi, visu, pilnīgi visu.
Ideju par pārcelšanos uz Ventspili viņai ieteica viņas mamma. Viņa pa telefonu teica, ka viņas brālēns Ēriks dzīvo netālu no Ventspils. Viņš jau sen turp bija pārcēlies un ir ļoti apmierināts. Tēvocim piederēja liela māja un daļu no tās viņš izīrēja. Kā izrādās, tā tur darot daudzi.
Par skaisto pludmali un svaigo gaisu, nemaz nerunājot. Tie visi bija plusi. Tāpēc Katrīna ilgi nedomāja, kā rīkoties. Viņa pārdeva no vecmāmiņas mantoto divistabu dzīvokli Rīgas centrā un par šo naudu nopirka diezgan pieklājīgu māju arī netālu no Ventspils centra.
– Ja kaut ko nesaproti mūsu Ventspils dzīvē, nekautrējies, Katrīna,” smuki iedegušais, ūsainais Ēriks viņai pasmaidīja.
Katrīna ātri atrada darbu pastā, un viņa nolēma pusi mājas izīrēt, kā to šeit darīja daudzi, un viņai bija lieliski ienākumi. Rūdolfs bija sajūsmā par jūru un nemitīgi lūdza mammai doties uz pludmali vākt gliemežvākus. Arī pati Katrīna mīlēja pastaigāties gar krastu. Tēvocis Ēriks uzdāvināja Rūdolfam kucēnu, kuru zēns nosauca par Pērkonu.
Kad zēnam jautāja, par ko viņš vēlas kļūt, viņš vienmēr atbildēja lepni:
– Par jūrnieku.
Tā pamazām Katrīna sāka aizmirst savu iepriekšējo dzīvi, tomēr pēkšņi tas viss atkal atnāca atmiņā, un, lūk, kas notika!
Līdz ar jaunās pludmales sezonas iestāšanos ieradās pirmie viesi. Viņi visi bija no galvaspilsētas, ar naudu, turīgi un inteliģenti. Kāds bija Katrīnas pārsteigums, kad kādu dienu viņas mājā ienāca Silvija…
Bijusī sievasmāte izbrīnā iepleta acis:
– Katrīna?! Tu… kā tu te esi?
– Vecmāmiņ, sveika, – Rūdolfs ieskrēja mājā. – Vai tu gribi burkānus?
Katrīna satraukti paskatījās uz Silviju. Interesanti, ko viņa šeit bija aizmirsusi?
– Šo adresi man iedeva kaimiņiene, – Silvija bezrūpīgi sacīja. – Pagājušajā gadā viņa brauca pie jums atvaļinājumā, viņa bija ļoti apmierināta. Zinaīda, tāda rudmataina, vai tu atceries?
Katrīna sāka miglaini atcerēties šo patuklo dāmu.
– Tāpēc viņa man iedeva adresi, – Silvija turpināja. – Viņa teica, ka līdz jūrai nav tālu, un vietējais tirgus ir labs. Tu mani neaizdzīsi prom?
– Tu vari šeit dzīvot, – sausi atbildēja Katrīna. – Te ir kopīga virtuve, tu vari gatavot sev ēst, bet citi cilvēki izvēlas iet uz kafejnīcām, to te ir daudz.
Bijusī vīramāte pasniedza naudu un devās iekārtoties. Katrīna noskatījās viņai pakaļ. Kaut kas šajā stāstā bija nepareizi….
Pirmās divas dienas vīramāte baudīja Ventspils skaistumu un pludmali. Viņa netraucēja saimnieci, draudzīgi sveicinājās, tad paņēma pludmales piederumus un devās prom. Vakarā viņa atgriezās, nogurusi, bet apmierināta.
Un trešdienas vakarā Katrīna beidzot saprata viņas vizītes patieso mērķi. Sieviete sēdēja virtuvē un dzēra tēju viena pati. Kad viņa ieraudzīja Katrīnu, viņa uzplauka:
Lasi vēl: Nepavisam nav labi…. Sliktas ziņas leģendārā latviešu aktiera Ģirta Jakovļeva dzīvē
– Katrīna, mīļā, nāc un pievienojies. Izdzersim tēju un atcerēsimies vecos laikus… Katrīna pieklājīgi apsēdās, Silvija turpināja čivināt.
– Šeit ir jauki – jūra, kaijas. Mūsu Rīgā neko tādu neredzēt… Rūdolfs ir tāds izstīdzējis, īsts jūrnieks savā kreklā.
Rūdolfam ļoti patika svītraini krekli, un viņš deva priekšroku šim svītrainajam apģērbam, nevis T-krekliem, kādi bija citiem. Bet Katrīnai šķita, ka visa šī mīļā saruna ir stipri dīvaina. Bija skaidrs, ka tagad sāksies kaut kas, kas ir pats svarīgākais. Un viņa nekļūdījās.
– Mans Ivars ir noilgojies pēc tevis, – sūdzējās Silvija. – Viņš ir zaudējis miegu un mieru, viņš man visu laiku saka: “Katrīna”, “Rūdolfs”, kaut viņi būtu te…..
– Nebiju pamanījusi, ka tavs dēls ir tik sentimentāls, – viņa pasmaidīja. – Viņš mani un manu dēlu iepriekš īsti nebija pamanījis. Tas ir saprotams, viņam bija daudz laika jāveltī savām draudzenēm. Vai viņš nav ar kādu saderinājies?
– Nekādā gadījumā, – Silvija teica. – Pēc tavas aiziešanas Ivars sāka bēdāties. Viņu atlaida no darba, pēc tam no cita darba. Tagad viņš staigā apkārt, vientuļnieks, nezina, ar ko sevi nodarbināt…
– Es sākšu tūlīt raudāt, – Katrīna ironizēja.
– Nesmejies, – Silvija teica. – Viņš agrāk dzīvoja kopā ar tevi, viņam bija pieklājīgs darbs. Un kas tagad? Ja viņš reizi nedēļā izkrauj kādu vagonu, tā ir laime. Un es no viņa neredzu nekādu naudu, viņš to neizskaidrojami izšķērdē, kur….un man viņu vēl ir jābaro…
Silvija saprata, ka velk nepareizā virzienā, un atguvās:
– Es par to uzzināju pludmalē – šajā pilsētā esot daudz darba vakanču. Klimats labvēlīgi ietekmē organismu, ja atceries, Ivaram ir plaušu problēmas…
– Un šeit ir ari daudz meiteņu peldkostīmos,” Katrīna pasmaidīja. – Ir vieta, kur apgriezties…
– Ko tu ar to gribi teikt?! – Silvija eksplodēja. – Ja Ivars aizgāja pa kreisi, tā bija tava vaina. Jā, jā. Atceries, kā tu viņu baroji? Tikai ar neveselīgu ēdienu, treknas, treknas, bagātīgas zupas. Igoram vajag augļus, vitamīnus. Tev tagad ir vesels dārzs ar tiem. Un Rūdolfam vajag tēvu, zēns aug.
– Un ko šis tēvs var iemācīt manam dēlam? – Katrīna pajautāja. – Ka viņš visu šo laiku nav samaksājis ne santīma? Ka viņš droši vien aizmirsis dēla vārdu? Kāpēc tu šeit ieradies? Lai pavadītu brīvdienas vai lai pasūdzētos?
– Nevajag kliegt uz slimu sievieti, – Silvija kliedza. Acīmredzot viņa bija aizmirsusi, ka neatrodas savā dzīvoklī. – Paņem Ivaru atpakaļ un pārmāci viņu. Viņš ar savu izlēcienu man ir sagādājis neērtības.
Rūdolfs atgriezās no ielas kopā ar savu Pērkonu. Viņi ar interesi vēroja mātes un vecmāmiņas dialogu. Pērkons no prieka pat sāka riet. Katrīna bargi paskatījās uz dēlu:
– Rūdolf, ej uz savu istabu. Es tev nopirku kuģa modeli, sēdi un palīmē to. Un tad mēs paēdīsim. Tagad mēs ar vecmāmiņu tikai parunāsimies.
Zēns paklausīgi devās uz savu istabu. Katrīna runāja klusi, bet skaidri, minot un rūpīgi izvēloties katru vārdu:
– Dārgā Silvija. Tavas vizītes mērķis man ir kļuvis skaidrs. Man nepatika tavas vizītes tur, pilsētā, un man tās nepatīk arī tagad. Man ir aizdomas, ka tu dzenies pēc personīga labuma, jo tu vēlies šeit iekārtot savu dēlu. Bet tev vajadzētu zināt, ka tas nenotiks. Man ir apnikuši viņa meli, pasaki viņam to. Ja viņš vēlas redzēt dēlu, es ļauju tev uzņemt pāris fotogrāfijas ar savu telefonu. Tu esi viņa vecmāmiņa, tev ir tādas tiesības.
Pēkšņi atskanēja telefona zvans. Tā bija Katrīnas mamma. Viņa pacēla telefonu, atvainojās bijušajai vīramātei un aizgāja prom.
– Tev ir jāpiedod un jāatgriežas pie mana dēla, – vēl teica bijusī vīramāte.
Katrīna runāja ar savu mammu un izstāstīja visu situāciju.
– Meitiņ, tu neesi nevienam neko parādā. Ja viņi grib runāt par parādiem, atgādini viņiem par Rūdolfa uzturlīdzekļiem.
Pēc tam viņa atgriezās pie savas bijušās vīramātes.
– Vakars kļūst tumšāks, – sacīja Katrīna. – Es lūdzu saprast, ka tu neesi vairs šeit gaidīta. Tāpēc es lūdzu tevi no rīta pamest manu māju. Es tev atmaksāšu naudu, ko tu samaksāji man, nopirkšu Ivaram bikses, zeķes un kaklasaiti. Tā būs mana dāvana viņam.
– Par ko? – Silvija nesaprata. Viņa vienmēr ir bijusi sekla sieviete.
– Par to, ka viņš atvēra man acis uz dzīvi. Ja nebūtu bijis viņa zemiskās rīcības, vai es būtu šeit? – Katrīna pārdomāti atbildēja.
Silvija visu saprata. Viņa piecēlās, paņēma naudu un aizgāja, lai sapakotu savas mantas. No rīta viņa bija prom. Plāns atvest atpakaļ savu loloto dēlu, bija izgāzies.
Nebaidieties savā dzīvē pieņemt drosmīgus un nestandarta lēmumus, reizēm tie ir paši labākie, kas ar jums vispār var notikt! Nedzīvojiet tur, kur nejūtaties laimīgi – dzīve jums ir tikai viena!