Margarita Vilcāne ir Latvijas skatuves leģenda. Dziedātāja vienmēr izcēlusies ar savu eleganci, sievišķību un arī tiešumu.
Sarunā ar žurnālistu viņa ļāvusi ieskatīties savas dzīves aizkulisēs un atklājusi daudz interesantu lietu.
Margarita Vilcāne piedzima 1940.gadā Tomskā (Krievijā). Viņas tētis, Vasilijs Vasņikovs devās mūžībā tad, kad Margarita bija tikai gadu veca, bet viņas mamma Tekla, kas pēc profesijas bija kulināre, kopā ar savu ģimeni – ar savu mammu un tēti un citiem, pārcēlās no Sibīrijas atpakaļ uz Latviju 1945.gadā.
Viņas pirmais vīrs bija tehniķis, pēc tautības krievs – Leonīds Bogoleišs, abu laulība ilga tikai dažus gadus, bet 1966.gadā pasaulē nāca dēls Andris. Margarita skatītāju un klausītāju mīlestību ieguva izpildot Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Ulda Stabulnieka, Alfrēda Vintera un citu komponistu skaistās dziesmas.
Raidījumā “Manas bērnības atmiņas” Margarita atceras ne tikai savu bērnību, bet arī izstāsta interesantus piedzīvojumus no savas dzīves. Margarita Vilcāne stāsta:
Mums nekas netika speciāli “borēts” vai kā citādi iestāstīts. Mūsu ģimene bija pašpietiekama, bija iemācīta paļaušanās uz saviem spēkiem, analizēt visu ko. Tas ir svarīgi. Tas dzīvē noder. Un tas man arī iedzīvē ir ļoti palīdzējis – izkulties no dažādām situācijām, nepieļaut visādas muļķības.
Es piedzimu Sibīrijā, Tomskā. Kad man bija četrarpus gadu, mēs visa ģimene pārcēlāmies atpakaļ uz Latviju, uz Rīgu. Atceros, ka bija agrs, agrs rīts. Pirmais, ko pamanīju, bija tās augstās celtnes… Es nezinu, es uzreiz te jutos kā mājās. Tā ir mana zeme, ir un paliks līdz mūža galam.
Lasi vēl: Talantīgais latviešu aktieris Uldis Dumpis atklāj, ka viņam ir izdevies piepildīt savu kvēlāko sapni (+ VIDEO)
Ludviga onkulim te, Rīgā, bija divistabu dzīvoklis. Viņš ar savu ģimeni dzīvoja vienā istabā, bet mēs visi – tajā otrā istabā.
Atceros, ka tajā istabā bija tāds milzīgs Ulmaiņlaika skapis un atceros, ka mammas māsa gulēja tajā skapī (smejas). Tur visi kur nu kurais. Un jā. Saproti, tā ir tā gaišā sirds. Tā ir tā mūsu radu būšana.
Kad bijām jau šeit, opim bija iekrāta naudiņa un viņš sāka mums visiem meklēt to pirmo dzīvokli Rīgā. Ar pirmo dzīvokli čiks vien sanāca. Bet ar otro, tur opis jau pats meklēja. Un tā mēs ievācāmies Tallinas ielā 62. Tā bija tāda super latviska māja.
Atceros, ka opim bija tāda tradīcija – logs vaļā, avīze priekšā un tad tik lasa, skaļi komentēdams. Varat iedomāties, kas tur viņam bija par komentāriem… Un tā labi skaļi, pa visu sētu.
Labi, ka tur visi tajā mājā dzīvoja tādi latvieši, neviens neko nevienam tālāk neteica, citādi nez, kā tas būtu beidzies. Tik noteica – Pēteri, klusāk, klusāk!
Ko Margarita domā par mūsu Latviju? Šķir nākošo lapu!
