Kaimiņu mājā, Tallinas ielā 57, dzīvoja Leons Krivāns. Man bija daudz draugu, no visiem pagalmiem blakus. Un es visu laiku kaut ko tēloju. Vienu brīdi tēloju skolotāju. Atceros, kā bērnudārzos visi gāja sadevušies rociņās pastaigā uz parku.
Tad nu es izdomāju, ka arī tā darīšu – paņēmu bērnus no kaimiņu mājām, saliku pārīšos un gājām parku, uz Grīziņkalnu.
Un tad tur bija tas “baseins” – tagad smiekli nāk, tur taču ūdens līdz potītēm. Un mēs kāpām tajā “baseinā”, bet tur taču viss slīd, glums tāds. Es tur iežāvos ar visu kleitu, tad tāda slapja vista vedu visus atpakaļ. Pat to laiku, visā Tallinas ielā jau trakumi- kur bērni? Tā bija pirmā reize, kad mana mamma bija patiešām dusmīga.
Runājot par rotaļlietām – man tādu īsti nebija. Bija tāds viens koka dzenis. Tad nu es viņu tur ģērbu. Bet, kā man gribējās kādu lellīti! Un tad man mammas māsa uzšuva, no lupatām – lellīti. Mammas brālis bija viņai atvedis tādu skaistu, spilgtu lakatu no Irānas. Un ko es? Nošņāpu no tā lakata stūrīti un uztaisīju lellei svārciņus.
Kad es sapratu, ka būšu dziedātāja? Jau Sibīrijā, sēžot vecmammai klēpī! Mani nolika tādu mazu uz krēsla. Un tad nu tas skuķis tur klāja vaļā visu, ko tik zina. Es tiešām zināju, ka būšu dziedātāja.
https://dzentlmenis.lv/bistamie-datumi-2025-gada-maija-kuras-dienas-jabut-loti-uzmanigiem-un-ko-saja-laika-nedrikst-darit/181909/
Es toreiz vecmātei stāstīju: “Vecmāte, es nopirkšu tev skaistu, baltu māju ar skaistu dārzu!”. Tāda man tā vīzija bija. Un pēc tam skolā es gāju visos iespējamajos pulciņos, kur tik vien var būt. Es biju dramatiskajā teātra pulciņā, es biju vokālajā pulciņā, es dziedāju korī, gāju dejot. Skolā, starp citu, man patika algebra un ķīmija, jo mums bija ļoti interesanta skolotāja – tāda Zelma.
Runājot par patriotismu, to nevar “ieborēt”. Tas, vai nu ir, vai nav. Mans vīrs, totālākais krievs, kad viņš atbrauca te – viņš iemīlējās. Pirmkārt, manī, pēc tam – Latvijā, šajā zemē. Bija kārtīgs Latvijas patriots. Es nevaru iedomāties nevienu citu zemi, kā Latviju. Mēs esam tik laimīgi, ka mums ir tāda Latvija!
Visu interviju “Manas bērnības atmiņas” ar Margaritu Vilcāni skaties šeit:
Kā patiesībā vajag gatavot bietes, lai tās saglabātu garšu un vitamīnus
