Puisis izdzina meiteni, kad saprata, ka viņa viņam vairs nepatīk un bija vienkārši apnikusi.
Māte nespēja piedot meitai, tāpēc viņa nevēlējās, lai viņa atgrieztos mājās.
Sākumā viņai nebija citas izvēles, kā palikt pie draugiem, taču ar laiku viņai palika kauns, un viņa sāka dzīvot vienkārši ārā.
Es klausījos viņas stāstu, un man bija grūti tam noticēt. Piedāvāju palīdzību – izmetām vecās drēbes, viņa nomazgājās, iztīrīja zobus, nogriezām viņai īsākus matus, un es iedevu naudu un dažas drēbes.
Meiteni ļoti aizkustināja saņemtā palīdzība. Lai būtu pilnīgs sirdsmiers, piezvanīju draugiem, izskaidroju situāciju, un kopā īrējām viņai istabu kopmītnēs. Turklāt mēs palīdzējām viņai atrast apkopējas darbu tirdzniecības centrā. Viņa bija tik priecīga par saņemto palīdzību, un, protams, arī man tas deva gandarījumu.
Es biju satraukusies, jo sakari bija pazuduši uz ilgu laiku, bet, nejauši sastopot viņu veikalā, viņa, mani ieraudzījusi, sāka spiegt no laimes. Mēs samīļojām viens otru un nedaudz parunājāmies.
Viņai klājas labi – viņa ir atradusi puisi un strādā par kasieri. Mēs nākamnedēļ dosimies uz kino, un viņa pati jau ir nopirkusi biļetes. Viņa ļoti vēlas mums pateikties par visu.
Šī stāsta galvenā doma ir, ka, darot labus darbus citiem, mēs vēlāk saņemam daudz vairāk. Kad cilvēkiem ir grūtības, mums ir jābūt gataviem palīdzēt. Katram ir savs stāsts, un, ieguldot pat nelielu piepūli, mēs varam būtiski ietekmēt un mainīt citu cilvēku dzīvi.
