Vislielāko rezonansi sabiedrībā raisa šīs tehnoloģijas spēja piekļūt informācijai, kas atrodas pat vismodernākajās iOS un Android ierīcēs – arī tad, ja dati ir šifrēti. Tas nozīmē, ka valsts institūcijas teorētiski spēj iekļūt jebkurā viedtālrunī vai datorā, lai analizētu to saturu. Tā kā šīs ierīces satur plašu personisko informāciju – sākot ar kontaktiem un sarakstēm, līdz pat banku datiem, veselības informācijai un atrašanās vietu vēsturei –, šādas iespējas izraisa bažas par iedzīvotāju tiesību uz privātumu ievērošanu.
Turklāt tehnoloģija ļauj piekļūt komunikācijai neatkarīgi no izmantotās saziņas platformas šifrēšanas līmeņa un pat izmantot ierīces kā attālinātas novērošanas līdzekļus.
Lai arī VID uzsver, ka tehnoloģija tiks lietota vienīgi finanšu pārkāpumu apkarošanai, tās potenciāls ļaunprātīgai izmantošanai liek jautāt – vai pastāv pietiekami stingri kontroles mehānismi, kas aizsargātu nevainīgu cilvēku datus? Šis ir sarežģīts līdzsvars starp valsts drošības interesēm un katra cilvēka tiesībām uz privātu digitālo dzīvi.
Digitālo tehnoloģiju straujā evolūcija būtiski ietekmē mūsu ikdienas dzīvi un liek pārskatīt tradicionālos priekšstatus par drošību un privātumu. Valsts ieņēmumu dienesta iegādātā Izraēlas izcelsmes tehnoloģija ir viens no piemēriem, kā valsts struktūras cenšas adaptēties digitālās pasaules izaicinājumiem, lai efektīvāk novērstu noziedzību un nodrošinātu likuma ievērošanu. Taču līdz ar šīm iespējām rodas arī būtiski jautājumi, kas skar cilvēktiesības un demokrātijas pamatprincipus.
Lasi vēl: No kā baidās telefona krāpnieki – pasakot šīs frāzes krāpnieki paši noliks klausuli
Kā nodrošināt, lai valsts spēja sekot līdzi mūsu digitālajām darbībām nepārvērstos par nekontrolētu uzraudzības mehānismu, kas var apdraudēt vārda un apvienošanās brīvību? Par šo tehnoloģiju izmantošanas robežām nepieciešama nopietna un atklāta diskusija, kurā piedalās ne vien tehnoloģiju eksperti, bet arī juristi, cilvēktiesību aizstāvji, politiķi un plašāka sabiedrība. Nepieciešami ne tikai tehniski risinājumi, kas pasargā datus, bet arī skaidri un stingri juridiski un ētiski regulējumi, kas garantē cilvēka brīvību digitālajā laikmetā.
Tehnoloģija pati par sevi nav ne laba, ne slikta — viss ir atkarīgs no tā, kā un ar kādu nolūku mēs to izmantojam. Tāpēc sabiedrības uzdevums ir nodrošināt, ka nākotnes digitālā vide ir ne vien droša, bet arī saglabā katra indivīda brīvību un cieņu.
