Torņakalna stacijā svelmē kādu stundu gaidījām elektrisko vilcienu, kurā varētu tikt iekšā. Tie gāja viens aiz otra ar 5 min intervālu un bija tā pārpildīti, ka iekšā esot „zarnas pa muti spiedās laukā”.
Uz Jomas ielas nenormālās rindas pie kafejnīcām (stundu uz ielas, lai tiktu iekšā). Kādas 10 min gaidījām rindā pēc 6 kap. kvasa no mucas, kad rinda tuvojās, kvass beidzās, bet jaunu mucu neviens neveda – dienas norma bija izdzerta. 4 stundas rindā uz poļu “Lunaparku” pirmajā tā atvēršanas gadā.
Tualešu neesamība pludmalē un tā rezultāta iespēja sastapties ar kaku, peldoties. Jūrmalas pludmale bija pārpildīta ne tikai PSRS atpūtnieku masu dēļ, bet arī tāpēc, ka iedzīvotājiem bija slēgta visa piekraste, sākot aptuveni no Mērsraga līdz Lietuvas PSR teritorijai (kur slēgtā zona turpinājās līdz Palangai un Klaipēdai).
Ventspilī un Liepājā kāds 1 km smilšainā liedaga pa dienu bija pieejams atpūtniekiem, vakarā visus dzina projām, un tas tika uzarts, lai robežas pārkāpēju un spiegu pēdas būtu redzamas.
P.S. „Jūras pērles” nolaišanu un nojaukšanu uzskatu par lielu muļķību un pilsētas tēvu neizdarību.”
