Bēru laikā es pamanīju, kā mana mamma nemanot ielika kaut ko zārkā. Ziņkārība man neļāva mierīgi dzīvot, un vēlāk, kad es beidzot izlēmu paskatīties, es nevarēju iedomāties, kādi noslēpumi nāks gaismā.
Vecmāmiņa man bija ne tikai radinieks — viņa bija mana atbalsts, mans kompass. Tagad, stāvot viņas zārka priekšā, es izjutu tukšumu, no kura nebija glābiņa.
Es pieskāros ar pirkstiem aukstajai koka virsmai pie zārkā, atceroties, kā vēl nesen mēs dzērām tēju kopā.
Kamēr pārējie dalījās atmiņās, es ievēroju, ka mamma turējās malā. Viņas seja palika noslēpumaina, un, kad viņa piegāja pie zārka, es ieraudzīju, kā viņa paslēpa nelielu sarakstu iekšā, pirms ātri atkāpās.
Kad visi aizgāja, es piegāju pie zārka un uzmanīgi ieskatījos iekšā. Sirds sita tik skaļi, ka šķita, ka visi varēja to dzirdēt. Uz vecmāmiņas krūtīm gulēja neliels saraksts. Tas bija ietīts vecā kabatlakatiņā, kuru es atcerējos no bērnības – vecmāmiņa vienmēr turēja to savā kabatā.
Es uzmanīgi atvēru audumu un apstulbu.
Iekšpusē bija veca fotogrāfija, kas bija palikusi dzeltenā krāsā no vecuma. Uz tās bija attēlota mana vecmāmiņa vēl jauna un kāds vīrietis, kuru es nekad iepriekš nebiju redzējusi. Zem fotogrāfijas bija uzrakstīts vārds: “Piedod man, Viktor.”
Jautrs stāsts, kā kartupeļi kādam vīrietim vairākas reizes palīdzēja sakārtot viņa dzīvi
Kas viņš ir? Kāpēc mamma to paslēpa zārkā?
Tajā brīdī aiz muguras izskanēja kluss balss:
— Tev nevajadzēja to redzēt.
Es noraustījos un pagriezos. Mamma stāvēja durvīs, skatoties uz mani ar skumjām acīm.
Es sastingu, cieši turot fotogrāfiju rokās.
Līdz aprīļa vidum viss mainīsies: šīs zvaigžņu zīmes var sagaidīt pārmaiņas mīlas frontē
— Kas viņš ir, mammu? — es jautāju, sajūtot, kā iekšienē pieaug nemiers.
Viņa pienāca tuvāk, smagi uzelpoja un aizvēra acis, it kā mēģinot savākt spēkus.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
