Precīzi pulksten septiņos atskanēja zvans pie durvīm. Es atvēru… un apstulbu. Viktors stāvēja uz sliekšņa. Bez ziediem. Bez konfektēm. Bez vismazākā uzmanības žesta.
— Tu ko, atnāci ar tukšām rokām? — es jautāju, skatoties uz viņu neizpratnē.
— Bet kas tur tāds? Mēs jau neesam bērni, — atbildēja viņš ar vieglu pārsteigumu.
— “Vēl jo vairāk,” es iesmējos. – Uz redzēšanos.
Es aizcirtu durvis tieši viņa priekšā.
Elektrības cenas Igaunijā 2025. gada martā pieauga gandrīz par trešdaļu – kas gaidāms Latvijā
Manī bija vilšanās. Kā pieaugušam vīrietim varēja būt tāda attieksme? Tomēr ar laiku esmu sapratusi vienu svarīgu lietu: ir jānovērtē sevi. Ja vīrietis jau sākumā neredz manī sievieti, bet tikai ērtu sarunu biedru vai saimnieci virtuvē, tad nākotnē attiecībās, visticamāk, nekas daudz nemainīsies.
Pēc tam Viktors, jūtoties aizvainots un vīlies, izplatīja visā pagalmā baumas, ka es esmu augstprātīga un palikšu viena līdz mūža galam. Nu un lai jau tā būtu. Labāk būt vienai, nekā ar to, kurš nezina, kā novērtēt.
Varbūt es vēl satikšu īstu vīrieti. Bet varbūt tādi jau ir izzuduši?
Vai jūs domājat, ka es pareizi rīkojos?
Padalieties ar savu viedokli komentāros, kā jūs rīkotos šādā situācijā!
