Tā bija parasta svētdiena. Vīramāte, Ludmila Fjodorovna, kā vienmēr atnāca pie mums satikt mazbērnus. Tikai viņa ārēji izskatījās kaut kā nevesela. Tajā dienā parasti jautrā un runātīgā vīramāte pavisam nemaz nesmaidīja un nestāstīja pēdējās tenkas, ko dzirdējusi no savas mīļās kaimiņienes Gaļinas.
-Varbūt tēju ar zefīriem? – piedāvāju Viktora mātei.
– Neatteikšos, – nepaceļot acis viņa atbildēja.
Ludmila Fjodorovna apsēdās pie galda, nokoda gabaliņu no saldā zefīra un tad pēkšņi aizskrēja no virtuves uz tualeti.
– Kas ir ar viņu? – jautāja mans vīrs.
-Ēda, visticamāk, kaut kas ne tā, tāpēc arī aizskrēja.
LASI VĒL: Kamēr mans vīrs gulēja, es nolēmu nedaudz pārbaudīt viņa telefonu
Pēc dažām minūtēm vīra mamma atgriezās savā vietā.
– Saindējusies? Temperatūras nav? Izmērīsim! – par viņu rūpējās dēls.
-Nē, nē, paldies, dēls. Es neesmu slima.
-Bet kāpēc tik nogurusi izskaties? – Viktors turpināja jautāt.
-Es… – iesāka māte.
-Ko?
-Esmu stāvoklī. Nezinu, no kā, – atzinās vīramāte.
No dzirdētā man no rokas izkrita krūze. Bet neviens pat nepievērsa uzmanību sasistā stikla skaņai…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk