— Labi, es piekritu. Mēs veiksim testu. Bet pēc tam tu darīsi to, ko es tev lūgšu.
Andris izbrīnīti paskatījās uz mani, bet galu galā piekrita.
Mēs uztaisījām testu, un pēc dažām dienām saņēmām rezultātus: “Tēva iespējamība – 99,99%.” Andris atviegloti nopūtās, un Daiga visbeidzot apklusa.
— Nu, lūk, mammu, vai tagad tu esi apmierināta? viņš jautāja, skatoties uz viņu.
Viņa paraustīja plecus.
Labi, kļūdījos. Bet tomēr…
Es vairs neklausījos. Manas mantas jau bija sakravātas.
— Kur tu dodies? — Andris jautāja, skatoties uz mani ar izbrīnu.
— Es aizeju, — teicu es. Paņēmu dēlu rokās un ielūkojos viņam acīs. — Es nevaru dzīvot ar cilvēku, kurš man neuzticas.
— Piedod, es kļūdījos! Es… es nekad negribēju tevi aizskart. Tas viss bija mammas dēļ…
— Tu atļāvi viņai izjaukt mūsu attiecības. Tagad tev būs jāsadzīvo ar to.
Es aizgāju. Kopš tā brīža neesmu sazinājusies ne ar bijušo vīru, ne ar viņa ģimeni. Andris zvanīja, rakstīja, lūdza piedošanu, bet bija jau par vēlu. Uzticība reiz zaudēta, atgūt vairs nav iespējams.
Šī stāsta morāle ir tāda, ka uzticība ir attiecību pamats, un, kad tā tiek salauzta, atjaunot to nav viegli. Dažreiz labāk ir aiziet un sākt no jauna, nekā palikt vietā, kur tevi nenovērtē.
Vai kādam no jums ir bijusi līdzīga pieredze? Kā jūs rīkotos, ja būtu manā vietā? Ko jūs ieteiktu tiem, kas šobrīd piedzīvo ko līdzīgu? Dalieties savās domās komentāros!
