— Mamm… Izskatās, ka tev, šķiet, nebūs lemts sagaidīt mazbērnus, — Kristaps ar prieku ēda savus iecienītos pīrāgus, kurus Ingūna tikko bija izņēmusi no krāsns un dāsni nolikusi viņam uz šķīvja.
— Kāpēc gan citādi? — māte bija pārsteigta.
— Jā, protams… Man jau pāri trīsdesmit, bet pat nav ne miņas par līgavu. Normunda dēls jau iet uz skolu, un otrs arī jau tuvojas. Un man pat nav nekādas kandidātes.
— Tad tu vēl satiksi kādu, — silti pasmaidīja Ingūna. — Apprecēties tikai tāpēc, lai sekotu citiem un iepriecinātu mūs ar mazbērniem, ir muļķīga doma. Godīgi sakot, es domāju tā: labāk palikt bez mazbērniem, nekā skatīties, kā mans dēls ir nelaimīgs laulībā.
— Mammu, tu esi vienkārši zelts! Labāka nekā jebkurš speciālists. Starp citu, vai drīz būs pīrāgi?
Kopš šīs sarunas bija pagājuši aptuveni divi gadi, un jauneklis sāka nopietni baidīties no vientulības.
Līdz šim pati doma par vientulību viņu īpaši nesatrauca.
Kamēr viņš bija salīdzinoši jauns un enerģijas pilns, viņa brīvais laiks bija gandrīz pilnībā piepildīts ar draugiem, paziņām un paziņām. Viņš bija laimīgs, kad varēja būt viens, taču pamazām sāka nomākt apziņa par izredzēm kļūt par vecu, vientuļu sirmgalvi.
Ko tad? Kad telefons vairs nezvanīs ar uzaicinājumiem uz šašlikiem vai lūgumiem “atnākt uz brīdi”? Ko tad?
Nē, tādu nākotni Kristaps nevēlējās. Viņš saprata, ka vairs nevar vilcināties — bija laiks pieņemt lēmumu.
Tajā laikā viņš jau sešus mēnešus satikās ar Guntu.
Vīrs lika viņai strādāt divos darbos, lai iegādātos viņam automašīnu
Un šķita, ka viss viņā bija kārtībā: pietiekami pieaugusi, bet ne par vecu, skaista, ar nevainojamu augumu, intelektuāli attīstīta (apstiprināta ar diviem diplomiem), strādāja prestižā uzņēmumā. Tomēr… Kristapam pietrūka tās sajūtas, kas liktu iekšēji emocijām apstāties no maiguma vai pacelties no sajūsmas.
Tāpēc viņš joprojām vilcinājās, neuzdrošinādamies spert pēdējo soli.
Turklāt viņā virmoja dažas neskaidras šaubas, kuru cēloni viņš nevarēja pilnībā izprast.
Mazie sīkumi Guntas uzvedībā kārdināja viņa intuīciju, taču neiespiežoties apziņā. Tie atstāja tikai nelielu satraukumu, kas ātri izkliedējās.
Tomēr pati Gunta, šķita, nepamanīja viņa vilcināšanos un skaidri saskatīja viņu nākotni kopā.
Mēnesi pēc attiecību sākuma viņa iepazīstināja viņu ar saviem vecākiem, skaidri norādot, ka uzskata viņu par savu līgavaini.
Un vispār, vecākus vienkārši tāpat neiepazīstina.
Pēc tam viņa aizvien biežāk sāka runāt par kopīgu nākotni, sapņojot par māju, ceļojumiem un plāniem.
Un pavisam nesen viņa pilnībā viņu pārsteidza, ierosinot izvēlēties vārdu savam vēl nedzimušajam bērnam.
– Par ko tu runā? – Kristaps bija gatavs jebkurai atbildei un, iespējams, pat neiebilda dzirdēt: “Mums būs bērns.”
– Jā, tieši tā, nākotnei, – Gunta smējās. – Nevajag stresot. Bet patiesībā… Kāpēc tu mani neiepazīstini ar saviem vecākiem?
Kristaps uzmanīgi paskatījās uz meiteni.
“Principā viņa tiešām ir ļoti laba… Būs lieliska sieva… Bērni būs skaisti…” – domāja viņš, bet skaļi izteica: “Protams, es iepazīstināšu. Un, turklāt, piedāvāju tev kļūt par manu sievu.”
– Ak, kāds tu esi romantiķis! Vienkārši wow! – Gunta iesmējās un izstiepa roku, saburzīdama Kristapa sarauktos matus. – Nāc, nedusmojies. Viss ir lieliski un pat nedaudz neparasti. Piedāvājums pie upes krasta, zem krītošām zelta lapām, nevis banāli ar svecēm un mūziku.
Un viņa sāka dejot, dziedot kādu populāru dziesmu.
– Mamm… Es gribu jūs iepazīstināt ar savu draudzeni… Mēs iesniedzam pieteikumu, un drīz jūsu dēls kļūs par ģimenes cilvēku, – Kristaps zvanīja mātei. – Sveika… Sveika… Mamm, kāpēc tu klusē? Vai neesi laimīga?
– Kāpēc gan neesmu priecīga… Esmu priecīga… Tikai…
Populārais dziedātājs Markus Riva atklājis skaudrus faktus par savu bērnību
– Kas “tikai”? Nesaprotu. Tu pat neesi redzējusi Guntu, neesi runājusi ar viņu, bet jau esi neapmierināta.
– No kurienes tev radās doma, ka es esmu neapmierināta? Labi, beidzam tukšus strīdus. Kad jūs nāksiet?
– Sestdien vakarā. Vai der? – jautāja Kristaps.
Ingūna nolika telefonu un aizdomājās. Viņa labi saprata, kāpēc jaunums viņā neizsauca sajūsmu, bet savam dēlam viņa nekādas savas domas neizpauda.
Kā viņam pateikt, ka mātes sirdi ir grūti apmānīt?
Viņa neredzēja viņa acīs to mirdzumu, kas piemīt iemīlējušam cilvēkam. Neievēroja spārnus aiz viņa muguras, kā tas notiek, kad cilvēks ir patiesi laimīgs.
Tātad viņš nolēma apprecēties tikai tāpēc, ka “ir pienācis laiks”.
Un kura māte būtu sajūsmā par tādām ziņām?
Gunta bija ļoti satraukta pirms tikšanās ar savu topošo vīramāti – viņa labi apzinājās, ka pirmais iespaids ir ļoti svarīgs.
Tāpēc viņa rūpīgi izvēlējās apģērbu, lai izskatītos stilīgi, bet ne izaicinoši. Grims bija pieticīgs un dabīgs.
Un, kā viņai šķita, viņa atstāja diezgan labvēlīgu iespaidu uz Kristapa vecākiem.
Kristapa tēvs patiesībā uzplauka un apbēra viņu ar komplimentiem.
Bet topošā vīramāte, no kuras viedokļa Gunta baidījās visvairāk, izturējās atturīgi un pieklājīgi, bez nosodījuma vai nepamatotas atturības.
— Nu, kā tev patīk mani vecāki? — vēlāk jautāja Kristaps.
— Normāli. Īpaši tēvs.
— Jā… Mans tētis ir ērglis! Un mamma ir lieliska stratēģe.
Nākamajā dienā māte lūdza Kristapu atnākt uz nopietnu sarunu.
— Kā tev patīk mana Gunta? — viņš jautāja, būdams pārliecināts par pozitīvu atbildi, tikai lai uzsāktu sarunu, un bija ļoti pārsteigts par mātes atbildi.
— Skaista. — Ingūna nopūtās un pamāja ar galvu. — Tikai…
— Kas, mamma? Saki, kas nav kārtībā ar Guntu? Es redzu, ka viņa tev kaut kā nepatīk. Kas ir?
– Tieši tā, dēls, es pati nevaru saprast, kāpēc.
Izskatās, ka viss ir kārtībā, bet… zemapziņas līmenī es pamanīju kaut kādu neatbilstību. Vakar es vēl nevarēju saprast, ko mana intuīcija man mēģināja pateikt.
Un šodien tas kļuva skaidrs.
Man šķiet, ka viņa tevi nemīl, dēls…
Tas ir, šī meitene nemīl nevienu, izņemot sevi.
Saproti, vakar viņa apbrīnoja sevi, vēroja sevi no malas un domāja – ak, cik es esmu skaista, mīļa un gudra…
Un tevis viņas domās nemaz nebija.
Viņa nebūs tev laba sieva, Kristapiņ.
– Nu, tu gan… Tieši kā Baba Vanga, – smaidot teica dēls. – Vai tu tiešām esi tik pārliecināta par to?
— Nē, neesmu pārliecināta. Teicu taču, ka zemapziņa signalizēja… Varbūt es kļūdos. Izlem pats, protams – tev taču labāk zināms.
— Hei, māte… — tēvs, ienākot virtuvē, dzirdēja sarunas noslēgumu. — Neiztukšo puiša galvu. Normāla meitene – pieticīga, skaista, strādā – kas vēl vajadzīgs?
— Nu jā… — nevēlēdamās piekrist, teica māte. — Bet es gribu, lai mūsu dēls būtu laimīgs, lai sieva viņu mīlētu, nevis apprecētos vienkārši tāpēc, ka viņam ir veiksmīga dzīve – dzīvoklis, mašīna un darbs.
Viņa mātes vārdi Kristapu pārņēma, bet ne uz ilgu laiku — šķita, ka viņš drīz par tiem aizmirst.
Tomēr tās nemanāmi uztvēra tajā pašā vietā, kur slēpās vīrieša personīgās šaubas par dzīves partnera izvēles pareizību.
Nu, pieņēmis lēmumu, viņš vairs nevilcinājās – vienkārši devās uz iecerēto mērķi, lēnām gatavojoties gaidāmajiem svētkiem.
Viņš iegādājās gredzenus, kurus izvēlējās kopā ar Guntu.
Pārrunāja ar viņu viesu sarakstu – sanāca ap simts cilvēku.
Kristaps nevarēja iedomāties, ka varētu notikt kaut kas, kas neļautu kāzām notikt.
“Ja vien nenotiks nepārvarama vara,” viņš domāja. “Piemēram, cunami vai zemestrīce.”
Šajā vecumā negaidītas bēres netika uzskatīta par iemeslu kāzu atcelšanai. Un arī par nodevību no jebkuras puses viņš pat nedomāja. Tādas muļķības pat neienāca prātā.
Kristaps neiedomājās, ka ļoti drīz notiks kāds notikums, kas kādam varētu šķist niecīgs, bet viņam apgriezīs viss kājām gaisā.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika
