— Kristapiņ, tēta mašīna ir servisā, vai tu vari viņu aizvest uz mūsu vasarnīcas māju Jūrmalā? Viņš tur atstāja kādu lietu, un viņam tas steidzami ir vajadzīgs. Jā, protams, vakarā, pēc darba… Labi, paldies, — piezvanīja Gunta, pacēlusi Kristapa garastāvokli. Tagad viņš jau tika uztverts kā ģimenes loceklis, ar kuru var mierīgi doties uz vasarnīcu.
Kristaps zināja ceļu — viņi ar Guntu vasarā bija šeit bijuši vairākas reizes.
Tad, vēlajā rudenī, lauku mājas un pirmā sniega pārklātie koki izskatījās pavisam citādi, bet tomēr pacēla garastāvokli — drīz, drīz būs Jaunais gads, kuru Kristaps svinēs jau jaunā statusā — kā precēts vīrietis.
Viņš apstājās pie pazīstamajiem vārtiem. Guntas tēvs tās atvēra, un tad…
Sarkanmatainais Reksis priecīgi metās viņiem pretī, dauzot asti, un kaķis Muris nolēca no lieveņa un, žēlīgi ņaudot, pieskrēja pie kājām…
— Ej projām, — tēvs atgrūda suni.
Kristaps apmulsis paskatījās uz vīrieti un pasauca skumjo suni, kura aste bija starp kājām.
– Nu nāc šurp, klaiņotāj… Vai tev ir garlaicīgi? – viņš noglaudīja suni aiz kakla un sāka rakņāties kabatā, neatrodot neko, izņemot strēmeli, kas asu piparmētru smaržu. — Piedod, draugs, bet nekas vairāk nav…
Reksis ar skumjām acīm skatījās uz roku ar košļājamo gumiju – bija skaidrs, ka suns ir ļoti izsalcis.
Tajā pašā laikā viņš pamanīja, kā viņa skaistā līgava ar vieglu neapmierinātību atgrūž pie viņas kājām guļošo Muri, šķiet, arī izsalkušu.
No šī žesta Kristapam palika smagi, un viņa galvā kaut kas noklikšķēja, atbrīvojot no zemapziņas visas viņa šaubas un mātes vārdus.
“Es nesaprotu…” viņš teica, kad viņa tēvs atrada vajadzīgo lietu un apsēdās pasažiera sēdeklī. — Vai tu neņemsi dzīvniekus uz ziemu?
— Nāc šurp, puisīt! Tie nav tīršķirnes, tie ir vienkārši lauku dzīvnieki.
— Par ko tu runā? Vai tu domā, ka viņus atstās šeit, vasarnīcā, lai viņi būtu aukstumā?
— Kristap, ejam jau… Neesi tik nopietns. Tētis pareizi teica – tie ir lauku dzīvnieki. Ja viņi dzīvo, tas ir labi, bet, ja ne, tad tas ir viņu liktenis.
— Bet… Kāpēc jūs viņus pieņēmāt pie sevis, ja viņi jums nav vajadzīgi?!
— Kā tas “nav vajadzīgi”? Vasarā viņi bija ļoti noderīgi. Muris dzenāja peles, bet Reksis naktīs sargāja māju, — Gunta pacietīgi paskatījās uz Kristapu. — Nākamgad piebiedrosies citi, ja šie… nepārdzīvos ziemu. Mēs tā darām katru gadu. Braucam jau… Man vēl jāpaspēj uz pedikīru.
Kristaps klusēja līdz pat pilsētai. Viņa acu priekšā bija divas brūnas acis, kas “gandrīz cilvēciski skumji” sekoja viņiem līdz pašai vārtiem.
Viņš pat skaidri dzirdēja, kā Reksis bezcerīgi nopūtās, kad izskanēja slēdzenes klikšķis.
— Lūdzu, iedodiet man atslēgu no mājas, — viņš vērsās pie nākamā vīra tēva. — Man šķiet, ka es pagalmā pazaudēju bankas karti. Es aizbraukšu atpakaļ un pēc tam atnesīšu atslēgu.
— Mīļumiņ, es nebraukšu ar tevi — man ir jāiet uz manikīru… Nedusmojies.. — aizsaucās viņa aiz muguras.
Bet Kristaps nemaz negribēja dusmoties.
Pēc dzīvnieku ievietošanas automašīnā, Kristaps aizbrauca pie sievastēva, lai atgrieztu atslēgu, un devās meklēt atvērtos zooveikalus.
Diemžēl visi veikali bija slēgti līdz nākamajai dienai.
Kristaps vīlies iznāca no pēdējā veikala, kur viņš nokavēja burtiski desmit minūtes, un pamanīja sievieti. Viņa turēja mazu zēnu pie rokas, bet otrā rokā bija pavada. Liels vecs suns ar pelēkām ūsām un spalvu cienīgi soļoja priekšā, laiku pa laikam skatoties uz sievieti, kā arī uz bērnu, kas leca uz vienas kājas, it kā sakot: “Kāpēc tu nelec kā es?”
— Atvainojiet, vai varat man pateikt, kur es varētu tagad nopirkt vismaz barību… — sāka jautāt Kristaps, bet pātrauca, kad sieviete pacēla savas, zaļgani brūnās acis.
Kristapa prāts uz mirkli apstājās, pēc tam viņš jūtami izelpoja, un sajūta maigi izzuda.
Protams, es varu palīdzēt. Tu vari nopirkt pārtiku klīnikā – tā ir aiz stūra. Nāc, es tevi aizvedīšu, mēs arī uz turieni dodamies. Mans Boriss slikti jūtas…
Boriss, dzirdot savu vārdu, ar divkāršu ātrumu pamāja ar asti, un zēns paskaidroja: “Viņš… Šodien apkak….”
Ivar! — jaunā sieviete stingri norādīja, gandrīz neslēpjot smaidu. — Tādu valodu nelieto!
Kā tad var? — mazais bērns izskatījās pilnīgi pārsteigts.
Nu… piemēram… — sieviete uz mirkli apjuka.
Vai viņš… varbūt… aptaisījās? — zēns palīdzēja.
Kā skaisti nokrāsot Lieldienu olas. Labākais veids bez ķimikālijām
— Nu, vismaz tā, — nesamierinoties, viņa nosmējās, pārvēršoties par meiteni, kas bija gandrīz pilnīgi līdzīga tai, kurā Kristaps bija iemīlējies pirms daudziem gadiem…
— Klausies, kaķīt. Mēs ar mammu padomājām un nolēmām, ka daži no mūsu radiniekiem nav jāaicina. Kāzas simts cilvēkiem ir pārāk dārgas… — nākamajā dienā piezvanīja Gunta.
— Kāzas parasti ir dārgas, — atbildēja Kristaps. — Tāpēc tās vienkārši nenotiks. Rīt paņemšu savu pieteikumu.
— Ko? Tu jokojies, Kristap?!
— Nē, es nejokoju.
— Bet kāpēc?! Kas noticis?
— Kāpēc? Zini, es domāju, ka tu mani nekad nesapratīsi. Tāpēc netērēsim laiku. — Kristaps nospieda beigt zvanu un bloķēja Guntas numuru.
Gadu vēlāk Kristaps pateicās liktenim par to braucienu uz vasarnīcu, kas viņu izglāba no dzīves lielākās kļūdas.
Sabīne nebija tik skaista kā Gunta.
Viņa bija vecāka par viņu.
Viņai bija bērns, kuru viņa dzemdēja bez vīra.
Un tomēr…
Tieši šo sievieti Kristaps vēlējās satvert savās rokās, pievilkt pie sevis un nekad neatlaist.
Mammu, ko? Tikai nesaki, ka Sabīnes bērns ir „piekabe”. Pretējā gadījumā mēs kļūsim par ienaidniekiem.
Dēls, nē, nē… es tev neteikšu… — māte sirsnīgi smaida. — Tieši otrādi. Nepazaudē šo sievieti… Es priecājos, ka beidzot esi atradis savu dvēseles radinieku.
