Un tā patiesi arī bija. Vienmēr atradās miljoniem iemeslu, kas varētu attaisnot to, kāpēc viesistabā ir veļas grozs pilns ar tīro veļu, zeķes vienā stūrī, bet bērnu mantas otrā. Mums vienmēr ir kādi bērni dzīvojamā istabā, kuri nāk rotaļāties ar mūsu bērniem.
Tie atpūšas uz mūsu lieveņa, ēd mūsu pārtiku un atstāj nekārtību, visur, kur viņi ir bijuši. Paņem rotaļlietas un nenoliek tās atpakaļ. Un tikai nesen mums piedzima vēl viens bērniņš, kurš visticamāk arī ir galvenais iemesls nekārtībai.
Bet nevies no šiem aizbildinājumiem īsti neattaisno nekārtīgu māju, jo neviens nešķiet pietiekami svarīgs iemesls.
Kad biju mazāks, tad es arī biju pavadījis laiku netīrīgās mājās, bet es nekad negāju klāt to īpašniekiem un neteicu, ka viņiem ir netīra māja. Tā vietā, es skrēju uz mājām, pastāstīju mammai un mēs abi smējāmies par tiem cilvēkiem un viņu nekārtīgo māju.
Mana māte vienmēr teica: “Vai tai mātei vispār nerūp ne viņas bērni, ne māja?”
Vienmēr tika vainota mājas sieviete.
Tagad mēs dzīvojam laikā, kad tiek atzīta sadarbība un ar vien biežāk mājās paliek vīrieši, pieskatot bērnus un rūpējoties par māju. Bet, neskatoties uz to, vienmēr pie mājas nekārtības tiek vainotas sievietes.
Arī es biju viens no tiem, kas, neskatoties uz apstākļiem, vienmēr vainoju savu sievu.
Kā viņa sāka kļūt par “mājās sēdētāju”, bet es devos strādāt, es kļuvu ļoti piekasīgs un gaidīju perfekciju. Tomēr, ar laiku es sapratu, ka bērni ir lieli nekārtības radītāji. Tu vari noslaucīt galdu, bet pēc 15 minūtēm tas atkal būs netīrs.
Tas, kas man patiesi atvēra acis, mana sieva, strīda laikā man pateica: “Tu nesaproti, kā man ir jāpavada mana diena. Protams, es varu iztīrīt māju, bet tā vietā man ir jāivēlas starp putekļu tīrīšanu un bērnu aizvešanu uz parku. Tā vietā, lai berztu grīdu, es varu iemācīt bērniem lasīt, braukt ar divriteni, kopā jautri pavadīt laiku. Es atsakos būt māte, kura rūpējās par savas mājās tīrību vairāk, nekā par savu bērnu labsajūtu.”
Avots: trendingstylist.com