Neizpratnē un samulsis, Ivars izsauca likumsargus, tomēr tie, pārbaudījuši visus dokumentus un noskaidrojuši visu informāciju, devās prom… Patiesība izrādījās Ivaram skarba…
Kas tas bija? Tā kā viņam vairs nebija nekādu argumentu, viņš ar vīrieti vairs pat necentās strīdēties. Viņš zvanīja uz sievas numuru, bet tur – automātiskais atbildētājs, ka šis abonements vairs nav sasniedzams.
Viņš devās pie viņas uz darbu. Un ko viņš tur uzzināja? Izrādījās, ka Maija tur nestrādā jau gadu – viņa bija uzrakstījusi atlūgumu.
“Bet dēls joprojām ir šeit!” – Ivars sevi mierināja.
Nomierinājis sevi ar šo domu, viņš steidzās pie dēla uz skolu. Un arī šeit viņu sagaidīja sliktas ziņas. Nedaudz vairāk kā pirms gada, Daniels bija pārgājis uz citu skolu. Uz kurieni? To viņi nezināja.
Noguris, iztukšots, un bēdīgs viņš apsēdās uz tuvākā soliņa, nolaida galvu un sāka prātot – kā tas tā varēja notikt? Viņa sieva bija klusa, pakļāvīga, gluži kā tāda vabole – reizēm viņa pat nerunāja, kā viņa to visu varēja izdarīt? Pārdeva dzīvokli, viņam nezinot!
Tiesa! Jāiet uz tiesu!
Cerību iedrošināts, Ivars nolēma, ka likums un viņam palīdzēs atgūt īpašumu.
Pēc nedēļas visas viņa dusmas un apņēmība atmaskot krāpnieci izzuda. Protams, tiesa viņam palīdzēja salikt punktus uz “i”, bet kaut kā atkal nepareizi. Izrādījās, ka viņš pats, ar savām rokām parakstījis pilnvaru savai sievai. Tas bija pirms diviem gadiem, kad viņš iepazinās ar savu Leldi. Konfektes, pastaigas, pilnīga laime – viņam tobrīd vismazāk gribējās pētīt kaut kādus garlaicīgus dokumentus…
Un sieva, protams, izvēlējās pareizo laiku. Viņa teica, ka tas ir Sintijai, ka viņam nepieciešams parakstīt atļauju, ka viņa drīkst doties studēt uz ārzemēm. Vienkārši vajagot to parakstīt. Un, jā, viņš pats to parakstīja. Būtībā, atņēma sev visu to, kas viņam piederēja – nu viņam vairs nebija nekā – ne dzīvokļa, ne sievas, pat ne ģimenes.
Ak, jā, un brīnišķīgā Lelde, kura tik ļoti gribēja kļūt par viņa sievu, pēkšņi pārdomāja, kad uzzināja, ka viņam vairs nepieder nekas. Un teica, ka grib šķirties.
Ātra un vienkārša recepte saldumu mīļiem – mīkstie banānu cepumi ar zemesriekstiem
Pēdējā doma, kas “sildīja” Ivara sirdi bija tāda: “Maija gribēs, lai es viņai maksāju alimentus, bet es teikšu, ka nemaksāšu neko, jo viņa man ar viltu visu atņēma!”.
Tiesa, arī te viņš kļūdījās. Uz tiesu viņš gan tika izsaukts, tiesa, ne alimentu dēļ, bet tāpēc, ka tika apstrīdēta viņa paternitāte. Izrādījās, ka viņa klusā, vienmēr ar visu apmierinātā sieva, kas tikai piekrita, mājot galvu un klusi smaidīja, abi bērni viņai bija no cita vīrieša…