Noguris, iztukšots, un bēdīgs viņš apsēdās uz tuvākā soliņa, nolaida galvu un sāka prātot – kā tas tā varēja notikt? Viņa sieva bija klusa, pakļāvīga, gluži kā tāda vabole – reizēm viņa pat nerunāja, kā viņa to visu varēja izdarīt? Pārdeva dzīvokli, viņam nezinot!
Tiesa! Jāiet uz tiesu!
Cerību iedrošināts, Ivars nolēma, ka likums un viņam palīdzēs atgūt īpašumu.
Pēc nedēļas visas viņa dusmas un apņēmība atmaskot krā**ci izzuda. Protams, tiesa viņam palīdzēja salikt punktus uz “i”, bet kaut kā atkal nepareizi. Izrādījās, ka viņš pats, ar savām rokām parakstījis pilnvaru savai sievai. Tas bija pirms diviem gadiem, kad viņš iepazinās ar savu Leldi. Konfektes, pastaigas, pilnīga laime – viņam tobrīd vismazāk gribējās pētīt kaut kādus garlaicīgus dokumentus…
Un sieva, protams, izvēlējās pareizo laiku. Viņa teica, ka tas ir Sintijai, ka viņam nepieciešams parakstīt atļauju, ka viņa drīkst doties studēt uz ārzemēm. Vienkārši vajagot to parakstīt. Un, jā, viņš pats to parakstīja. Būtībā, atņēma sev visu to, kas viņam piederēja – nu viņam vairs nebija nekā – ne dzīvokļa, ne sievas, pat ne ģimenes.
Ak, jā, un brīnišķīgā Lelde, kura tik ļoti gribēja kļūt par viņa sievu, pēkšņi pārdomāja, kad uzzināja, ka viņam vairs nepieder nekas. Un teica, ka grib šķirties.
Pēdējā doma, kas “sildīja” Ivara sirdi bija tāda: “Maija gribēs, lai es viņai maksāju alimentus, bet es teikšu, ka nemaksāšu neko, jo viņa man ar viltu visu atņēma!”.
Tiesa, arī te viņš kļūdījās. Uz tiesu viņš gan tika izsaukts, tiesa, ne alimentu dēļ, bet tāpēc, ka tika apstrīdēta viņa paternitāte. Izrādījās, ka viņa klusā, vienmēr ar visu apmierinātā sieva, kas tikai piekrita, mājot galvu un klusi smaidīja, abi bērni viņai bija no cita vīrieša…