Tagad, kad mēs ar Nikolaju beidzot nolēmām nodot Tanjai savus ietaupījumus, lai viņa varētu uzlabot apstākļus sev un bērniem, mēs par to pastāstījām Andrejam.
Paskaidrojām, ka Tanja ir gādīgāka, un šis lēmums nav par naudu, bet gan par to, kurš patiesi izrāda uzmanību.
Andrejs, protams, teica, ka piekrīt, bet pēc pusstundas mums piezvanīja viņa sieva, neslēpjot savu aizkaitinājumu:
Karalis Čārlzs III pieprasīja, lai princis Viljams rūpējas par karalieni Kamillu pēc viņa aiziešanas
– Kā tu domā? Jūs vienmēr mīlējāt Tanju vairāk! – Viņas balss skanēja pilna neapmierinātības.
Es mēģināju atbildēt mierīgi:
– Nejaucieties. Ja tavs vīrs mums būtu palīdzējis agrāk, tādas sarunas nebūtu bijušas.
Bet viņa turpināja:
– Nu tad tu mūs vai mūsu mazbērnus vairs nekad neredzēsi!
Šī saruna atstāja nepatīkamu pēcgaršu. Mēs sapratām, ka varējām rīkoties citādāk.
Varbūt būtu bijis prātīgāk godīgi sadalīt māju starp abiem bērniem, lai izvairītos no konfliktiem, taču, godīgi sakot, mēs nevēlamies, lai mūsu vedekla iegūtu kaut ko, ņemot vērā viņas attieksmi.
Mēs nezinām, kā rīkoties tālāk. Vai būtu pareizi daļu īpašuma nodot Andrejam, vai arī paturēt lēmumu tādu, kāds tas ir? Varbūt kāds varētu ieteikt labāko risinājumu, kā rīkoties šajā situācijā?
