Vakars, sēžu uz lieveņa, skatos uz tukšajām dobēm. Un domāju: bāc, cik daudz laika esmu iztērējusi veltīgi. Tam, kas neizauga. Tam, kas izauga, bet izrādījās nevienam nevajadzīgs
Augiem, kas prasīja vairāk uzmanības nekā viss pārējais dārzs kopā ņemts. Katru pavasari es sev solu: viss, nekādu eksperimentu. Tikai pārbaudītas vērtības, tikai to, ko noteikti apēdīsim. Bet pēc tam ieeju dārzkopības veikalā — un mani pārņem dīvaina sajūta. Skaista bildīte uz paciņas. Solījums par bagātīgu ražu. Uzraksts “nepretenciozs”. Un es pērku. Atkal. 2025. gads mani iemācīja. Iemācīja būt godīgai pret sevi. Ne visi augi man ir piemēroti. Un tas ir normāli. Ne tāpēc, ka es būtu slikta dārzniece. Vienkārši mums ar tiem nesaderēja. Lūk, desmit kultūras, kuras es vairs nekad — dzirdat, nekad! — nestādīšu savā dārzā.
Kabači — kad labā ir par daudz
Katru reizi viens un tas pats. Pavasarī iestādu četrus cerus. Domāju: būs taču normāli. Ģimene liela, mazbērni brauc ciemos, visiem pietiks. Aha. Kā tad. Līdz vasaras vidum es nezinu, kur tos likt. Kaimiņi jau slēpjas, kad ierauga mani ar maisu. Vīrs lūdz žēlastību — vairs nespēj ēst kabaču pankūkas. Saldētava ir pilna. Pagrabā stāv burkas ar ikriem. Bet tie turpina augt. Nogriezies uz trim dienām — un re, tev jau vāle kājas izmērā. Kuru vairs nekur nevar izmantot. Tikai kompostā.
Un es taču to zinu. Visi zina par ckabačiem. Ka tie vairojas kā truši. Ka vienas ģimenes vajadzībām pietiktu ar vienu ceru atliektiem galiem. Bet katru pavasari domā: a ja nu šoreiz būs citādāk? Nē. Nebūs citādāk. Nākamgad — maksimums divi ceri. Bet labāk vispār nevienu. Lai kaimiņiene stāda. Es viņai paprasīšu pāris gabalus jūlijā — un man pietiks līdz sezonas beigām.
Fizālis — skaistums, kuru nav kur likt
Ieraudzīju žurnālā fotogrāfiju. Zeltīti lukturīši, iekšā oranžas ogas. Rakstīts: nepretenciozs, ražīgs, ievārījumiem. Nu, es arī uzķēros. Izaudzēju stādus. Izstādīju. Krūmi izauga milzīgi, aizņēma pusi dobes. Ap augustu tie bija noklāti ar augļiem. Katrs krūms — kā eglīte, piekārta ar šiem lukturīšiem. Novācu, notīrīju apvalciņus. Rokas lipīgas, smarža dīvaina. Pamēģināju svaigu — kā negatavs tomāts, sajaukts ar zāli. Fui. Uzvārīju ievārījumu. Sanāca nezin kas. Ne salds, ne skābs. Kaut kāda žļura.
Vīrs atteicās to ēst. Mazbērni saviebās. Izdalīju paziņām — visi paņēma pieklājīgi, bet pēc tam atzinās, ka nezina, kur to likt. Lielākā daļa ražas aizgāja kompostā. Vienkārši sapuva. Varbūt kādam fizālis ir delikatese. Bet, ja nezini, kā produktu pagatavot, kāpēc to audzēt? Vietu labāk atvēlēt tam, ko ģimene tiešām apēdīs.
Brokoļi — barība kāpuriem
Salasījos par superproduktiem. Brokoļi ir veselīgi, moderni, veikalā dārgi. Nolēmu audzēt pati. Stādi izauga skaisti. Izstādīju — ieaugās lieliski. Galviņas sariesās — es jau domās gatavoju sacepumus. Un tad atnāca kāpuri. Balti. Zaļi. Resni. Nekautrīgi. Katru dienu izgāju ar spaini, lasīju šos rīmas. Smidzināju, ar ko vien varēju — viņiem vienalga. Sedzu ar agro tīklu — viņi līda zem tā kā savās mājās. Rezultātā novācu trīs galviņas bērna dūres izmērā. Trīs. No sešiem krūmiem. Pārējo noēda kāpuri. Vēl arī krustziežu spradži pieslēdzās. Varbūt kādam ar kāpostiem veicas. Man — nē. Nopirkšu veikalā. Godīgi sakot, sanāks lētāk.
Artišoks — skaisti, bet bezjēdzīgi
Tas bija mēģinājums atstāt iespaidu uz viesiem. Izlasīju, ka artišoki aug pat vidējā joslā, ja ziemā tos sasedz. Pasūtīju stādu. Iestādīju redzamākajā vietā. Izskatījās šiki — lapas sudrabainas, robotas. Kaimiņi nāca fotografēties. Uzziedēja otrajā gadā. Pumpuri milzīgi, violeti. Skaistums. Bet tālāk sākās jautājumi: ko ar to darīt? Sāku pētīt receptes. Izrādījās, ēd neizplaukušus pumpurus. Jāgatavo īpaši — četrdesmit minūtes jāvāra, pēc tam jātīra. Iekšā ir niecīga, ēdama sirsniņa.
Ņemšanās stundu. Ēdamā — diviem kodieniem. Garšas nekādas. Vīrs pagaršoja un teica: “Labāk būtu kartupeļus iestādījusi.” Viņam bija taisnība. Divus gadus es šo artišoku sedzu, raku laukā, mēsloju. Pēc tam bez žēlastības izroku. Atbrīvoju pusmetru vērtīgas zemes. Artišoks — dienvidu restorāniem. Ne praktiskai dārzniecei.
Baklažāni — ne mūsu klimatam
Trīs gadus pēc kārtas tos stādīju. Trīs gadus ticēju, ka lūk, tagad tiešām izdosies. Stādus audzēju kā bērnus. Papildus apgaismojums, mēslošana, piķēšana pēc visiem noteikumiem. Stādīju siltumnīcā. Sedzu no temperatūras svārstībām. Auga. Pat ziedēja. Aizmetās augļi — kādi pieci uz krūma. Bet kādi augļi! Mazi, līki, ar rūgtumu. Veikalā baklažāni ir lieli, skaisti, spīdīgi. Manējie — kā neiznēsāti. Mēģināju dažādas šķirnes. Rezultāts viens. Sapratu: dienvidos tie ir labi. Mums vasara ir īsa, naktis aukstas. Baklažāniem vajadzīgs karstums.
Bet es esmu nogurusi spēlēt vecmāti pie katra aukstuma viļņa. Siltumnīcā vietas maz. Lai tur aug tomāti — no tiem vismaz ir jēga.
Momordika — eksotika, kas kož
Tirgū pārdevēja lielīja: “Dekoratīva liāna! Augļi super noderīgi. Pret visām problēmām!” Parādīja foto — oranžas, grubuļainas lietas, kas atveras un parāda sarkanu ogu mīkstumu. Efektīgi. Nopirku divus augus. Iestādīju pie žoga. Momordika sāka augt kā traka. Mēneša laikā apvija trīs metrus sieta. Uzziedēja, aizmetās augļi. Pienāca laiks novākt — un te es uzzināju, ka tā ir klāta ar dzelošiem matiņiem. Pieskaries ar kailām rokām — un auč. Kā nātre, tikai sāpīgāk.
Uzvilku cimdus, noplūcu. Pamēģināju mīkstumu — tik rūgts, ka ēst nav iespējams. Ielīdu internetā. Izrādījās, ēd tikai jaunus augļus. Un arī tikai pēc mērcēšanas. Sarkanās ogas iekšpusē vispār nav ēdamas. Tikai dekoratīvas. Viss šis skaistums nostāvēja pie žoga līdz rudenim. Labuma — nulle. Rudenī izcirtu. Vairāk uz tropiskiem eksperimentiem neparakstīšos.
Mangolds — neviens to negrib ēst
Dārzkopības centrā ieraudzīju paciņu ar košiem kātiem. Sarkani, dzelteni, oranži — skaistums. Pārdevēja teica: “Kā spināti, tikai dekoratīvi!” Nopirku trīs šķirnes. Izaudzēju, izstādīju gar taciņu. Tiešām izskatījās skaisti. Līdz jūlijam lapas kļuva milzīgas, sulīgas. Saplūcu, ienesu virtuvē. Pievienoju salātiem — rūgts. Pasautēju — garša specifiska. Vīrs pagrozīja dakšiņu: “Vai normālie salāti beidzās?” Mazbērni vispār atteicās nogaršot. Mēnesi domāju, kur to iebāzt. Zupās, pīrāgos, sacepumos. Lielākā daļa aizgāja kompostā. Skaists — jā. Veselīgs — droši vien. Bet, ja ģimene neēd, kāpēc man vajadzīga dekoratīva dobe? Skaistumam es iestādīšu puķes. Bet dārzeņiem jābūt garšīgiem.
Petūnijas — nogurusi no kaprīzēm
Petūnijas auga vienmēr. Katru gadu stādīju podos, puķu dobēs. Ziedēja visu vasaru. Kaimiņi apskauda. Bet šogad sapratu: esmu nogurusi. Nogurusi ņemties ar stādiem februārī. Sēklas kā putekļi, puse neuzdīgst. Stādi kaprīzi — te gaismas par maz, te pārlaistīti, te izstīdzējuši. Pēc tam izstādīšana, galotņošana, mēslošana katru nedēļu. Lietus nolīst — ziedi pārvēršas lupatās. Nākas noplūkt, veidot no jauna. Ap augustu sapratu: petūnijām tērēju vairāk laika nekā visam dārzam.
Kāpēc? Skaistuma dēļ? Skaistuma pietiek arī bez tām. Daudzgadīgās puķes zied, hostas ir saaugušas, flokši smaržo. Bet petūnijas prasa nepārtrauktu uzmanību. Kā kaprīza primadonna. Viss. Pietiek. Lai aug tiem, kam nav slinkums.\
Vēl divi no augiem atrodami otrajā lapā.
Varu pat derēt, ka vienam no tiem tu man nepiekritīsi, bet izmēģini un tad varam padiskutēt 😉
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu par kuru augu es domāju
