Kādreiz mans nams Madonā, pašā pilsētas pievārtē, atgādināja dzīvīgu un trokšņainu skudru pūzni, kurā valdīja nemitīga kustība un dzīvība.
Lasīt vairāk
Ciems atradās pašā meža malā, kur mežs piekļāvās gandrīz pašiem dārziem. Cilvēki šeit bija pieraduši pie savvaļas zvēru kaimiņ būšanas — aļņi mēdza iebrist kāpostos, lapsa nesa prom vistas, bet naktīs reizēm gaudoja vilki
Lasīt vairāk
Dzīve mēdz izspēlēt dīvainus jokus tieši tajos brīžos, kad šķiet – beidzot viss ir nostājies savās vietās. Dažreiz pietiek ar vienu vienīgu pavasarīgi saulainu sestdienas pēcpusdienu un pāris neveikliem meliem, lai gadiem būvēta uzticības pils sabruktu dažu minūšu laikā.
Lasīt vairāk
Es atradu viņu saraksti brīdī, kad liku krāsnī ābolu kūku. Savu telefonu biju aizmirsusi darbā, bet vajadzēja uzlikt taimeri. Paķēru no galda viņa planšeti, atbloķēju — viņš nekad nebija mainījis paroli
Lasīt vairāk
Dzīve ir pilna ar pārsteigumiem, un ne visi no tiem ir patīkami. Dažreiz pietiek ar vienu vienīgu, it kā nejauši izmestu teikumu, lai visa pasaule, ko esi rūpīgi būvējis un kopis gadu desmitiem, pēkšņi sašķobītos pašos pamatos.
Lasīt vairāk
Man ir četrdesmit septiņi gadi, un jau vairāk nekā desmit gadus esmu šķīrusies. Dzīvoju viena pati savā mājīgajā divistabu dzīvoklī Valmierā, Pārgaujas pusē.
Lasīt vairāk
Kad vīramātes telefons uzrādīja divsimt četrdesmit pārskaitījumus uz vienu kontu, es nospriedu, ka tā ir kļūda. Vai arī es kaut ko neesmu pareizi sapratusi. Taču cipari nemainījās, lai cik reizes es nepāršķirtu ekrānu
Lasīt vairāk
Ciema liktenis: No plaukstošas draudzes līdz aizmirstībai
Lasīt vairāk
Kad dēlam paliek divdesmit septiņi gadi, vecāki parasti cenšas vairs neiejaukties viņa privātajā telpā. Tu vairs neuzdod tiešus jautājumus par to, ar ko viņš tiekas, vai tas ir uz palikšanu vai tikai īslaicīgs aizraušanās posms.
Lasīt vairāk
Septiņus gadus mana dzīve Cēsīs ritēja pēc mana personīgā pulksteņa. Ja neskaita manu uzticamo suni vārdā Lācis un pāris tuvas draudzenes, ar kurām kopā brīvdienās mēdzām izstaigāt Gaujas senlejas takas, es dzīvoju viena.
Lasīt vairāk
Es sēdēju speciālista Gata kabinetā pašā Rēzeknes centrā un ilgstoši nespēju izrunāt ne vārda, jo kaklā bija sakāpis tāds kā kamols. Pa atvērto logu telpā lēnām plūda svaigais pavasara gaiss, un pilsētas skvēros jau sāka zaļot pirmie asni, liecinot par jaunu sākumu dabā, bet manās rokās viegli šūpojās balta papīra lapa, kuru es nevarēju nolikt malā.
Lasīt vairāk
Kā parasts ziemas rīts klusā Rīgas ielā pārvērtās īstā murgā — un kā mazs suns ar savu neatlaidīgo riešanu aizveda saimnieku pie atraduma atkritumu konteinerā
Lasīt vairāk