Pēc sezonas beigām sēžu verandā, raugos uz tukšajām dobēm un pierakstu. Pierakstu, lai pavasarī, kad dārza centrā acis skraidīs starp sēklu paciņām, varētu to pārlasīt un atturēties
Jo katru sezonu es sev solu: pietiek ar eksperimentiem, vai arī sūdzos par iepriekšējām neveiksmēm un mēģinu sevi atrunāt. Bet katru pavasari tomēr iestādu visas dobes, ļaujoties kārdinājumam — skaistajam attēlam, solījumam, ka šķirne ir “nekaprīza”, vai arī ar cerību, ka šoreiz noteikti būs citādi.
10 augi, ko es vairs nekad nestādīšu — un jums arī neiesaku
Šis gads mani iemācīja godīgumam. Jā, ne ar visiem augiem man izdodas sadraudzēties. Un tas ir normāli. Ne jau tāpēc, ka es būtu slikta dārzniece — vienkārši mums ar tiem “nesakrita raksturi”. Tāpat kā ar cilvēkiem: it kā cilvēks labs, bet draudzības tā arī neizveidojas. Tātad mans personīgais “melnā saraksta tops”. Desmit kultūras, ar kurām šķiros bez nožēlas un kuras, ceru, vairs nekad neatgriezīsies manā dārzā.
1. Kabači — kad raža kļūst par nastu
Iestādīju četrus krūmus. Domāju — labi, ģimene liela, mazbērni atbrauc, visiem pietiks, pat raizējos, lai kādam nepietrūktu. Ha. Līdz jūlija vidum jau nezināju, kur tos likt. Devu kaimiņiem (tie jau slēpās, kad mani redzēja ar somu rokās). Cepu, sautēju, saldēju, gatavoju pankūkas, mēģināju iekļaut konservos — vīrs jau lūdza žēlastību. Bet tie tikai auga un auga. Pagrozies divas dienas — un, lūk, puskilograms “nūjas”, ar kuru vairs neko iesākt nevar.
Manam vīram Kārlim alga ir ap 3 tūkstošiem, bet viņš man liek maksāt daļu rēķinu un pirkt produktus
Visnepatīkamākais ir tas, ka es taču zināju. Visi zina par kabačiem. Bet katru reizi domā: citiem daudz, man būs normāli. Nē, nebūs. Nākamgad — maksimums divi krūmi. Vai vispār neviens. Lai kaimiņiene stāda, es jūlijā paņemšu pāris gabalus — un man pietiks visam vasaras laikam.
Kabači — tā ir raža, kas ātri pārtop sodībā. Pietiek iestādīt pāris krūmus, un jau pēc mēneša viss dārzs, ledusskapis un kaimiņi ir pārpludināti ar šīm zaļajām “nūjām”.
2. Dārzeņu fizālis — kad eksotika neatmaksājas
Žurnālā ieraudzīju skaistu fotogrāfiju: zeltaini lukturīši, bet iekšā — plūmes lieluma ogas. Uzrakstīts: “neprasīgs, ražīgs, piemērots ievārījumiem un konservēšanai”. Nopirku sēklas, izaudzēju stādus. Krūmi izauga spēcīgi, izplesti — aizņēma pusi dobes. Līdz augustam fizālis tiešām bija pilns ar augļiem — laikam kādi simts uz katra krūma. Savācu, notīrīju no apvalkiem — rokas lipīgas, smarža dīvaina. Nogaršoju svaigu — garšo kā nenogatavojies tomāts ar zāli. Vāru ievārījumu — sanāca dīvaini, ne šis, ne tas.
Visbēdīgākais — aizņēma daudz vietas, bet pielietojuma gandrīz nekā. Vīrs atteicās ēst, mazbērni saviebās. Izdalīju paziņām — visi pieklājīgi paņēma, bet vēlāk atzinās, ka nezina, ko ar to darīt. Lielākā daļa ražas sapuva. Varbūt kādam fizālis ir delikatese. Bet es sapratu — eksotika eksotikas pēc nav man domāta. Ja nezini, kā produktu izmantot, kāpēc to audzēt? Labāk to vietu atdot tam, ko ģimene noteikti apēdīs.
Fizālis izskatās kā eksotisks dārza rotājums, bet garša — uz ļoti īpašu gaumi. Aizņem daudz vietas, prasa rūpes, un beigās visi jautā: “Tu esi pārliecināta, ka to vispār ēd?”
3. Brokoļi — baroju visus, izņemot ģimeni
Žurnālā izlasīju rakstu par “superēdieniem” un aizrāvos. Brokoļi taču veselīgi, moderni, veikalā dārgi. Izaudzēju stādus — brīnišķīgi. Iestādīju zemē — iesakņojās lieliski. Sāka veidoties galviņas — jau domāju par sacepumiem. Un tad atnāca viņi. Kāpuri. Baltie, zaļie, resnie, nekaunīgie. Katru dienu gāju ar spaini un lasīju tos nost. Smidzināju ar visu, kas bija — nekādas reakcijas. Pārklāju ar audumu — viņi zem tā ielīda kā mājās.
Beigās savācu trīs brokoļu galviņas dūres lielumā. Trīs! Pārējo apēda kāpuri, un vēl pievienojās krustziežu blusa. Varbūt citiem ar kāpostiem veicas, bet man ne. Veikalā nopirkšu — būs lētāk un nervi veseli. Brokoļi ir veselīgi, saka visi. Tikai kāpuri tā arī uzskata. Rezultāts — trīs bēdīgas galviņas un vesels bars priecīgu kukaiņu. Eksperiments nerviem un pacietībai.
10 augi, kurus es nekad vairs neaudzēšu un neiesaku jums to darīt
4. Artišoks — skaists, bet pilnīgi bezjēdzīgs
Tas bija mans mēģinājums atstāt iespaidu uz viesiem. Lasīju, ka artišokus var audzēt arī pie mums, ja uz ziemu piesedz. Pasūtīju stādu, iestādīju redzamā vietā. Izskatījās tiešām iespaidīgi — sudrabaini, griezti lapu gali kā kādam dienvidu dadzim. Otrajā gadā uzziedēja. Milzīgi, violeti pumpuri — kaimiņi nāca fotografēties. Bet tad sākās jautājumi: “Un ko ar to dara?” Izpētīju receptes — izrādās, ēd neizplaukušos pumpurus, un jāvāra īpašā veidā. Nogriezu pāris, vārīju četrdesmit minūtes, tīrīju — iekšā maziņa ēdama serdīte.
Darba stunda, bet ēdamā — divi kumosi. Un garša — nekas īpašs. Vīrs teica: “Labāk būtu kartupeļus tajā vietā iestādījusi.” Un viņam bija taisnība. Artišoks man auga divus gadus. Katru rudeni sedzu, katru pavasari atsegtu, mēsloju, gaidīju pumpurus. Tad sapratu: šis augs paredzēts dienvidu restorāniem un skaistām fotogrāfijām, nevis praktiskai dārzniecei. Izraku bez nožēlas — atbrīvoju pusi metra vērtīgas zemes.
Artišoks — dobes lepnums un šķīvja kauns. Skaists, iespaidīgs, bet ēdamā tikpat kā nav.
5. Baklažāni — skaistuļi, bet ne mūsu klimatam
Trīs gadus pēc kārtas tos stādīju. Trīs gadus ticēju, ka šoreiz noteikti izdosies. Stādus kopu kā bērnus — apgaismoju, baroju, pārstādīju pēc visiem noteikumiem. Iestādīju siltumnīcā, sargāju no temperatūras svārstībām. Auga, pat ziedēja. Uz katra krūma pa pieciem augļiem. Bet kādi tie augļi! Sīki, līki, ar rūgtumu. Izmēģināju dažādas šķirnes — rezultāts viens. Veikalā baklažāni gludi, lieli, spīdīgi. Manējie — kā pusgatavi.
Varbūt dienvidos tie aug labi. Pie mums vasara īsa, naktis vēsas. Baklažāniem vajag karstumu un stabilu siltumu. Bet es esmu nogurusi būt viņiem “vecmāte” katra atvēsuma laikā. Siltumnīcā vietas maz — lai tur labāk tomāti aug, no tiem vismaz ir jēga.
Baklažāni teorijā — dienvidu dārzu karaļi. Dzīvē — kaprīzi prinči, kas salst, slimo un dod piecus līkus augļus sezonā. Skaisti, bet nepateicīgi.
6. Momordika — kad skaistums prasa savu
Tirgū redzēju stādus — pārdevēja slavēja: “Dekoratīva liāna, dziedinoši augļi, palīdz no visām problēmām!” Parādīja foto — oranži, bedraini “gurķi”, kas atveras un atklāj sarkanas ogas. Skaisti, eksotiski. Nopirku divus augus. Iestādīju pie žoga, izveidoju balstu. Momordika sāka augt kā traka — mēneša laikā apvija trīs metrus sieta. Uzziedēja dzelteniem ziediem, veidojās augļi. Gaidi, kad tie nogatavosies un atvērsies.
Kad pienāca laiks ievākt ražu, atklājās, ka momordika klāta ar dedzinošiem matiņiem. Pieskaries ar kailām rokām — kā nātres. Uzvilku cimdus, noplūcu augļus. Nogaršoju mīkstumu — tik rūgts, ka nav ēdams. Izrādījās, ēd tikai jaunus augļus, un tikai pēc mērcēšanas.
Sarkanās ogas iekšā vispār izrādījās neēdamas, tikai dekoratīvas. Rezultātā visa šī eksotiskā krāšņuma stāvēja līdz rudenim, bet labuma — nulle. Rudenī to izrāvu un nolēmu: vairs nekādu tropu eksperimentu. Man pietiek ar meiteņu vīnogu — vismaz tā nekož.
Momordika — dedzina rokas, augļi rūgti, ogas neēdamas.
Lasi vēl: Vai ir pareizi izmest grāmatas makulatūrā – lūk dažas nianses, kas būtu jāzina
Pēdējie 4 augi šajā sarkastā gan ir vissvarīgākie!
Šķir otru lapu, lai uzzinātu vairāk
