7. Mangaldi — skaistuļi, ko neviens neēd
Mangalds ir dārzenis, kas latviski var tikt saukts arī par “mangoldu”. Dārza centrā ieraudzīju paciņu ar foto — kāti visās varavīksnes krāsās, lapas kā bietēm, tikai skaistākas. Pārdevēja teica: “Tas kā spināts, tikai dekoratīvs un veselīgs!” Nopirku trīs paciņas dažādu šķirņu. Izaudzēju, iestādīju gar celiņu — tiešām skaisti. Sarkani, dzelteni, oranži kāti — kā puķu dobe, tikai it kā ēdama. Jūlijā lapas kļuva milzīgas, sulīgas. Noplūcu, atnesu virtuvē. Un tad sākās.
Pievienoju salātiem — rūgts. Sautēju kā spinātus — labāk, bet tomēr īpaša garša. Vīrs apjautājās: “Vai parastie salāti beigušies?” Mazbērni vispār atteicās. Mēnesi domāju mēģinot kaut kur to izmantot — zupās, pīrāgos, sacepumos. Beigās lielākā daļa nonāca kompostā. Skaists — jā. Veselīgs — iespējams. Bet, ja ģimene to neēd, kāda jēga no dekoratīvas dobes? Skaistumam varu puķes iestādīt, bet dārzeņiem jābūt garšīgiem. Mangalds man palika kategorijā “paskatījos — pietiek”.
Mangaldi — krāsaini, spoži, veselīgi, bet ģimene atsakās tos ēst. Skaties uz dobi un saproti — dārzeņu dekors, ne citādi.
8. Petūnija — skaista, bet es vairs nevaru
Petūnijas man vienmēr bija. Katru gadu audzēju stādus podos, dobēs — un tās ziedēja visu vasaru. Kaimiņi skauda. Bet šogad sapratu: esmu nogurusi. Nogurusi ņemties ar stādiem jau februārī. Sēklas — kā putekļi, puse neuzdīgst. Stādi kaprīzi — vai nu gaismas maz, vai par daudz ūdens, vai izstiepjas. Tad stādīšana, galotņu kniebšana, mēslošana katru nedēļu. Tad lietus — un ziedi kļūst par lupatām. Atkal jāizrauj, jāveido no jauna.
Augustā sapratu, ka petūnijām tērēju vairāk laika nekā visam dārzam kopā. Un kāpēc? Skaistumam? Bet skaistuma pietiek arī bez tām — daudzgadīgie ziedi, hostas, flokši. Petūnijas prasa uzmanību kā kaprīza primadonna. Viss. Pietiek. Lai aug tiem, kam neapnīk. Es savu esmu izturējusi.
Petūnija — puķu dobes primadonna. Grezna, bet kaprīza: prasa gaismu, mēslojumu un bezgalīgu uzmanību. Skaistums, par kuru maksā ar nogurumu un melniem nagiem.
9. Daikons — izaudzis, bet kam tas vajadzīgs?
Internetā izlasīju par japāņu redīsu — liels, sulīgs, veselīgs. Iestādīju dobi, koptu. Līdz rudenim izauga milzīgi sakņaugi — katrs pa kilogramam, balti, gludi. Skaistums! Atnesu mājās, sarīvēju salātiem — ak vai. Asāks par parasto redīsu. Sautēju — kļuva mīksts un bezgaršīgs kā vate. Marinēju pēc korejiešu receptes — ēdams, bet vīrs teica: “Kāpēc, ja parastais redīss lētāks un garšīgāks?”
Piekrītu. Daikons aizņēma veselu dobi, izauga liels, bet ko ar to darīt — mīkla. Pusi izdalīju, pārējais palika pagrabā līdz pavasarim un sapuva. Neveiksmīgs eksperiments ar Āzijas virtuvei. Nākamgad labāk vairāk biešu vai burkānu — vismaz zini, kā tos pagatavot, un ģimene ēd ar prieku.
Daikons — liels, balts, gluds. Skaists. Bet garša — asāka par redīsu, deguns kūp, un pie galda nevienam nevajag.
10. Remontantā zemeņu šķirne — pilnīga vilšanās
“Ražo no jūnija līdz oktobrim!” — rakstīts uz etiķetes. Es noticēju. Iestādīju desmit elitārus stādus, rūpējos kā par karalieni. Laistīju, mulčēju, baroju, nolasīju ūsas. Jūnijā uzziedēja — prieks! Sāka veidoties ogas. Mazas, bet daudz. Jau redzēju sevi, lasot zemenes visu vasaru. Bet nekā.
Katru rītu gāju — un redzēju apgrauztas ogas. Gliemeži. Milzīgi, resni, nekaunīgi. Ēda ātrāk, nekā ogas nogatavojās. Likās slazdus, kaisīju pelnus, olu čaumalas — velti. Gliemeži uzvarēja. Un sanāca — barība gliemežiem un tikai viena glāze ogu visā sezonā. Skaisti izklausās, bet patiesībā — pilnīga vilšanās.
Sezonas rezultāti
Tāda man šogad iznāca sezona. Nevar teikt, ka pilnīgi neveiksmīga — tomāti padevās, pipari iepriecināja, zaļumi bija visu vasaru. Bet šie desmit biedri noteikti nav pelnījuši atkārtotu ielūgumu uz manām dobēm. Varbūt kādam citam tie der. Varbūt citur klimats labāks vai zeme piemērotāka.
Bet es sev esmu nolēmusi: dārzs — tas nav par sacensību ar katru augu. Tas ir par prieku, par to, kas aug viegli un priecē acis. Vietas dārzā nav bezgalīgi daudz, spēka arī ne. Lai labāk aug tie, kas pieņem jauno vietu bez „dejas ar vējdzirnavām”.
Un pavasarī es, protams, atkal iešu uz dārza centru. Un atkal kaut ko nopirkšu — jo es esmu nelabojama dārzkopīte. Bet šos desmit noteikti grozā vairs nelikšu. Pierakstīju, pasvītroju, atcerējos.
Bet kādi augi jums ir apnikuši, un jūs nolēmāt no tiem atteikties? Rakstiet komentāros 👇👇👇
