Desmit gadus es audzināju savu dēlu — visa ciema ļaudis par mani sačukstējās, līdz kādu dienu pie manām mājām apstājās greznas mašīnas, un īstais bērna tēvs lika visiem klusēt…
Tas bija karsts dienas vidus kādā ciemā. Es — Hanna — tupēju, vācu sausos zarus, lai iekurtu uguni. Uz sliekšņa stāvēja mans desmit gadus vecais dēls un skatījās uz mani ar savām skaistajām acīm.
— “Mamm, kāpēc man nav kā citiem?”
Es nespēju atbildēt. Pagājuši desmit gadi, un man joprojām nav vārdu, ko viņam pateikt. Kad es paliku gaidībās, pa visu ciemu izplatījās baumas:
— “Tādā stāvoklī bez vīra! Ai, ai, ai!”
Kā jau mazos ciemos tas ir pierasts. Es sakodu zobus un visu pacietu. Ar arvien lielāku punci strādāju, kur vien varēju — ravēju zāli, vācu dārzus, mazgāju traukus ēstuvē. Citi meta atkritumus pie manām durvīm, citi skaļi apsprieda mani, kad gāju garām:
— “Viņas mīļotais noteikti aizbēga… kurš gan gribētu uzņemties tādu nastu?”
Viņi nezināja, ka tas, kuru es mīlēju, bija laimīgs, kad uzzināja, ka es esmu gaidībās. Viņš teica, ka dosies mājās parunāt ar vecākiem un lūgs viņu svētību laulībai. Es viņam ticēju — no visas sirds. Bet nākamajā dienā viņš neatbrauca, viņš aizbrauca neatstājot ne pēdas.
Kopš tā laika es gaidīju viņu katru dienu: bez ziņām, bez vēstulēm.
Pagāja gadi. Es viena visu kārtoju, strādāju. Bija naktis, kad es viņu pieminēju ne tajā labākajā veidā, par to, ka viņš tā pazuda. Un bija arī tādas naktis, kad es lūdzos, lai viņš būtu blakus… pat ja jau sen mani aizmirsis.
Lai Kārli varētu sūtīt skolā, strādāju bez atpūtas. Krāju katru centu, aizturēju katru pīkstienu.
Kad citi bērni viņam prasīja par tēvu es cieši viņu apskāvu un teicu:
— “Tev esmu es, dēliņ. Un ar to pietiek.”
Bet cilvēku vārdi bija kā zibens, kas atkal un atkal dūrās. Naktī, kamēr viņš gulēja, es skatījos lampas gaismā, atcerējos to, kuru mīlēju — viņa smaidu, siltās acis — un klusi skatījos tumsā.
Kādu lietainu rītu es lāpīju dēla drēbes, kad dzirdēju motoru rēcienu. Kaimiņi izskrēja uz ielas paskatīties.
Pie manas pieticīgās mājas apstājās vairākas dārgas, spīdīgas automašīnas — acīmredzami no pilsētas.
Skanēja čuksti:
— “Ak vai! Kam pieder šīs mašīnas? Katra desmits tūkstošu vērtas!”
Es paņēmu dēlu aiz rokas un izgāju ārā. No vienas mašīnas izkāpa sirmgalvis melnā uzvalkā, ar skaistām, mīlošām acīm.
Viņš paskatījās uz mani un, neko neteikdams, nometās pretī tieši dubļos.
Es nekustējos un skatījos.
— “Lūdzu, piecelieties! Ko jūs darāt?” — izsaucos.
Viņš satvēra manu roku. Balss viņam bija tik maiga:
— “Desmit gadi… Beidzot esmu jūs atradis — tevi un savu mazdēlu.”
Visa ciema ļaudis apklusa.
— “Mazdēlu?..” — es nočukstēju, tik tikko dzirdami.
Viņš izvilka vecu fotogrāfiju — seja tāda pati kā tam, kuru es reiz mīlēju.
Precīza kopija.
Es nespēju valdīt emocijas. Vecais vīrs pastāstīja, ka tajā dienā, kad es pateicu viņa dēlam par gaidībām, tas bija bezgala laimīgs un steidzies mājās, lai runātu ar vecākiem un plānotu kāzas.
Bet ceļā atpakaļ pie manis viņš… un tajā pašā dienā aizgāja viņsaulē.
Visus šos desmit gadus tēvs mani meklēja bez apstājas. Tikai nesen, pārskatot vecus ierakstus, viņš atrada manu vārdu un izbraukāja vairākus ciemus, līdz beidzot mūs atrada.
Viņš paskatījās uz mašīnām. No vienas izkāpa šoferis un atvēra durvis. Uz auto bija iegravēts uzraksts “Lâm Gia Group” — lielākās korporācijas valstī logotips.
Cilvēki bija ieinteresēti un skatījās nemaz nerunājot, nesačukstoties, lai dzirdētu katru mūsu vārdu.
— “Ak vai… tas zēns ir prezidenta vienīgais mazdēls!” — čukstēja kaimiņi.
Sirmgalvis piegāja pie mana Kārļa, paņēma viņu aiz rokas un maigi teica:
— “No šīs dienas, dēls, tu zināsi atbildes uz visiem jautājumiem. Tu esi mūsu cerība, mūsu mantinieks.”
Es tikai stāvēju un jutu, kā visu šo gadu smagums sāk no manis atkāpties. Tiem, kas mani reiz sačukstējās, acis bija kļuvušas citādas. Daži pat lūdza piedošanu. Kad mēs ar dēlu atstājām ciemu, atkal sāka līt — tāpat kā pirms desmit gadiem. Bet šoreiz es to vairs neuztvēru kā zīmi.
Tagad es zinu: pat ja visa pasaule tevi noraida, ja paliec uzticīga sev un stipra, patiesība noteikti reiz nāks gaismā. Es — māte, par kuru reiz sačukstējās visi ciema iedzīvotāji, tagad eju ar augsti paceltu galvu, turēdama savu dēlu aiz rokas
un ar mieru sirdī — smaidu.
