Vēlā vakarā, atgriežoties no pastaigas, pie mājas sastapu savu kaimiņieni Ainu no sestā stāva. Viņai jau cienījams vecums, taču viņa joprojām ir moža un smaidīga. Kaut arī pārvietojas ar spieķīti, viņas acīs ir redzama dzīvīguma dzirksts un labsirdība.
Aina sēdēja uz soliņa pie kāpņu telpas, pielabodama adīto šalli uz pleciem. Mani pamanījusi, viņa smaidot pamāja ar roku:
— Viktor, nu ko jūs tā steidzaties? Apsēdieties, parunāsimies mazliet.
Es apsēdos. Mēs tā mierīgi iesākām runāt — par laikapstākļiem, par kaķi, kas dzīvo mūsu pagalmā, par kaimiņiem, kas agrāk te mitinājās.
Un tad Aina teica ko tādu, ko atceros līdz šim:
— Pēc septiņdesmit daudzas lietas vairs neliekas tik svarīgas. Bet tas, kas paliek, kļūst īpaši dārgs.
Tagad, sēžot mājās pie galda, es gribu turpināt Ainas domu. Es vēl neesmu sasniedzis septiņdesmit, tikai tuvojos šim skaitlim. Taču man līdzās ir cilvēki, kas šo robežu jau ir pārkāpuši.
Un, vērojot viņus, klausoties un runājot bez steigas vai uzspēles, es sapratu: ir lietas, no kurām ir vērts atteikties. Ne tāpēc, ka tās būtu bijušas sliktas, bet tāpēc, ka ar tām kļūst grūtāk dzīvot viegli.
1. Jaunības meklējumi
Manai paziņai Raisai Pavlovnai mājās bija vesels plaukts ar burciņām un tūbiņām — “kopjošs”, “uzlabots efekts”, “mirdzuma formula”. Katru rītu viņa piegāja pie spoguļa un ar nelielu intrigu pētīja — vai kas mainījies. Vakarā atkal sakārtoja burciņas rindā un pasmaidīja: “Nu labi, mēģināsim rīt vēlreiz.”
Laika ritējums dara savu, bet varbūt tieši tas arī ir skaisti. Rudens lapa nav mazāk koša par pavasara — tā vienkārši runā citā balsī. Romans Rolāns reiz rakstīja: dzīves posmam, ko nes laiks, vajag cieņu. Tāpēc nav jēgas skriet laika priekšā — labāk iet ar viņu blakus un reizēm pat uzsmaidīt.
2. Vēlme būt visiem pa prātam
Ar laika ritējumu pienāk miers, kas ļauj vairs nemeklēt svešu apstiprinājumu. Agrāk, jaunībā, šķita, ka citu viedoklis nosaka visu. Bet ar gadiem saproti: ir labi, ja vari pateikt “nē” un nejūties vainīgs.
Mana tante Lida mēdza atkārtot ar smaidu: “Kas gribēs saprast, to nevajadzēs pārliecināt. Pārējiem vari dancot priekšā — nekas nemainīsies.” Viņa to teica ar tādu vieglumu, kādu dod tikai iekšējs miers. Un tieši tā arī dzīvoja — brīvi un ar vieglu sirdi.
3. Uzkrājumi “katram gadījumam”
Tēvam bēniņos stāvēja vairāki kastes — vecas vēstules, detaļas no motocikla un drēbes “ja nu kādreiz noderēs”. Kad laika ritējums aizveda viņu mierīgākos ceļos, viņš pats teica: “Tas viss tev nebūs vajadzīgs. Izmet — un dzīvo vieglāk.”
Un viņam bija taisnība. Mājai nav jākļūst par vietu, kur glabājas liekas lietas vai smagi atmiņu stāsti. Lai tajā paliek tikai tas, kas uzliek smaidus — ne tas, kas liek noskaņai noslīdēt.
4. Pagātnes ēnas
Reiz sēdēju ar kaimiņu Guntaru. Viņš pieminēja kādu sen notikušu gadījumu — vienu no tiem, kas laika gaitā kļūst drīzāk par stāstu, nevis pārdzīvojumu.
— Pagājuši jau gadi, bet reizēm vēl atceros… — viņš brīdi apklusa, tad pasmaidīja:
— Ai, lai jau paliek. Dzīve pati visu sakārto.
Tajā mirklī viņš it kā kļuva vieglāks. Vecas domas ir kā tēja, kas ilgi stāv — ar laiku tā kļūst rūgta. Bet, ja uzvāra jaunu krūzi un pieliek medu, uzreiz kļūst siltāk gan mājā, gan prātā.
5. Bailes no jaunā
Mans kaimiņš Andrejs nesen nopirka jaunu telefonu. Nedēļu viņš tikai skatījās uz to — it kā aparāts varētu pats ieslēgties un sākt runāt.
— Es jau no tām pogām neko nesaprotu, — viņš teica.
Pagāja pāris dienas, un nu viņš sūta ziņas, bildes un reizēm pat video.
— Redz, nemaz nebija tik grūti, — viņš smejas. — Galvenais — nebaidīties nospiest.
Dzīve kļūst interesantāka, ja ļaujamies jaunajam. Jo bieži vien bailes izrādās tikai neliels pārpratums starp “neprotu” un “vēl neesmu mēģinājis”.
6. Taupība pret sevi
Pensija nav luksuss, tas skaidrs. Bet reizēm cilvēks sāk taupīt uz visu — uz ērtībām, uz sīkumiem, kas sagādā prieku. “Bērniem noderēs”, “vēlāk varbūt vajadzēs,” viņš saka. Un paliek jautājums — bet kur šajā visā paliek viņš pats?
Pazinu kundzi, kas mīlēja lasīt un dzert kafiju ar kārumu, bet labākus brilles nepirka — “žēl naudas”. Tā arī dzīvoja — pieticīgi, uzmanīgi, vienmēr domājot par rītdienu. Bet vai tad drīkst aizmirst šodienu?
Varbūt reizēm vajag vienkārši nopirkt siltu pledu — tāpat, bez iemesla. Vai apēst saldējumu tikai tāpēc, ka garšo. Arī tas ir neliels svētku mirklis.
7. Pārliecība, ka labie laiki jau pagājuši
Dažkārt dzirdu, kā cilvēki saka:
— Agrāk viss bija citādi…
— Toreiz bija īsti…
Bet vai tiešām? Saule taču spīd arī šodien. Mazmeita zvana tieši šodien. Dzīve nepazūd — tā maina formu. Kādreiz bija troksnis un steiga, tagad — miers un siltums. Un tas taču arī ir labi.
8. Gaidot pateicību
Kādā ciemā satiku feldšeri, sirsnīgu sievieti. Viņa reiz sacīja:
— Es visu laiku gaidīju, ka meita pateiks “paldies”. Bet, šķiet, nesagaidīšu.
Es neko neatbildēju. Jo pateicība nav solījums — tā ir jūta, kas nāk pati, kad tai pienāk laiks. Ja dari labu, dari tāpēc, ka tā ir pareizi, nevis tāpēc, ka kāds to novērtēs.
Patiesi vērtīgais parasti ir tas, kam vērtība ir arī bez vārdiem.
9. Domās par neizmantotajām iespējām
— Varēju būt dziedātāja, — reiz sacīja Tamāra — Bet toreiz nobijos. Tagad dziedu… virtuvē.
Un vai tas ir slikti? Kurš vispār teicis, ka dziesmai vajag skatuvi? Galvenais taču ir pati sajūta — kad dziedi un smaidi. Prieks nav atkarīgs no skatītājiem, tas rodas brīdī, kad dari to, kas patīk.
10. Kad gribas klusēt, bet vajag runāt
Daudzi, īpaši vecākās paaudzes cilvēki, pieraduši klusēt. Negrib traucēt, nestāsta par savām domām, neuzbāžas ar jūtām. Bet reizēm tieši vārdi ir tilts, kas savieno cilvēkus.
Nav vājums pateikt: “Man grūti,” vai “Es nogurstu.” Tās ir zīmes, kas ļauj kādam tuvoties. Mēs bieži domājam, ka ar laiku pasaule sašaurinās, bet patiesībā — tā atveras. Jo, kad vairs nav jāizliekas, sākas īsta tuvība.
Kā teicis Stīvens Kings: “Laiks iet. Nedzīvojiet svešu dzīvi.” Tāpēc, ja jūti, ka gribas pateikt vai dalīties — dari to. Vārdi palīdz elpot vieglāk.
Pēc visa pieredzētā
Dzīve, izrādās, ir kā dārzs: vienā brīdī tu stādi, citā — vienkārši baudi ziedus. Laika ritējums neatņem, tas tikai maina krāsas. Un jo ilgāk ejam, jo skaidrāk saprotam — galvenais ir neļaut priekam noslēgties.
Runāt, smaidīt, uzvārīt tēju, pateikt labu vārdu — šķiet tik vienkārši, bet tieši tas piešķir dzīvei garšu. Nav jāgaida īpaši brīži. Tie notiek katru dienu — tiklīdz atveramies.
