6. Iemācīties būt dāsnam pret sevi
Dzīvē pienāk brīži, kad cilvēks sāk taupīt uz visu — arī uz lietām, kas dod prieku. Viņš saka: “bērniem noderēs” vai “vēlāk varbūt vajadzēs”. Taču laiku pa laikam vērts atcerēties arī sevi.
Kāda kundze, kuru pazinu, mīlēja lasīt un dzert kafiju ar kārumu, taču jaunām brillēm vienmēr žēloja naudu. Viņa dzīvoja pieticīgi un uzmanīgi, vienmēr domājot par rītdienu. Bet arī šodiena ir svarīga.
Dažkārt pietiek ar siltu pledu vai tasi labas kafijas, lai sajustu mieru un pateicību. Arī šādi mazi mirkļi ir pelnīti svētki.
7. Pārliecība, ka labie laiki jau pagājuši
Dažkārt dzirdu, kā cilvēki saka:
— Agrāk viss bija citādi…
— Toreiz bija īsti…
Bet vai tiešām? Saule taču spīd arī šodien. Mazmeita zvana tieši šodien. Dzīve nepazūd — tā maina formu. Kādreiz bija troksnis un steiga, tagad — miers un siltums. Un tas taču arī ir labi.
8. Gaidot pateicību
Kādā ciemā satiku feldšeri, sirsnīgu sievieti. Viņa reiz sacīja:
— Es visu laiku gaidīju, ka meita pateiks “paldies”. Bet, šķiet, nesagaidīšu.
Es neko neatbildēju. Jo pateicība nav solījums — tā ir jūta, kas nāk pati, kad tai pienāk laiks. Ja dari labu, dari tāpēc, ka tā ir pareizi, nevis tāpēc, ka kāds to novērtēs.
Patiesi vērtīgais parasti ir tas, kam vērtība ir arī bez vārdiem.
9. Domās par neizmantotajām iespējām
— Varēju būt dziedātāja, — reiz sacīja Tamāra — Bet toreiz nobijos. Tagad dziedu… virtuvē.
Un vai tas ir slikti? Kurš vispār teicis, ka dziesmai vajag skatuvi? Galvenais taču ir pati sajūta — kad dziedi un smaidi. Prieks nav atkarīgs no skatītājiem, tas rodas brīdī, kad dari to, kas patīk.
Manas omītes vislabākā recepte: vienkārši sapildiet ābolos biezpienu un iegūstiet izcilu našķi
10. Kad gribas klusēt, bet vajag runāt
Daudzi, īpaši vecākās paaudzes cilvēki, pieraduši klusēt. Negrib traucēt, nestāsta par savām domām, neuzbāžas ar jūtām. Bet reizēm tieši vārdi ir tilts, kas savieno cilvēkus.
Nav vājums pateikt: “Man grūti,” vai “Es nogurstu.” Tās ir zīmes, kas ļauj kādam tuvoties. Mēs bieži domājam, ka ar laiku pasaule sašaurinās, bet patiesībā — tā atveras. Jo, kad vairs nav jāizliekas, sākas īsta tuvība.
Kā teicis Stīvens Kings: “Laiks iet. Nedzīvojiet svešu dzīvi.” Tāpēc, ja jūti, ka gribas pateikt vai dalīties — dari to. Vārdi palīdz elpot vieglāk.
Pēc visa pieredzētā
Dzīve, izrādās, ir kā dārzs: vienā brīdī tu stādi, citā — vienkārši baudi ziedus. Laika ritējums neatņem, tas tikai maina krāsas. Un jo ilgāk ejam, jo skaidrāk saprotam — galvenais ir neļaut priekam noslēgties.
Runāt, smaidīt, uzvārīt tēju, pateikt labu vārdu — šķiet tik vienkārši, bet tieši tas piešķir dzīvei garšu. Nav jāgaida īpaši brīži. Tie notiek katru dienu — tiklīdz atveramies.
